Stāsts turpinājumos.76. Bērnībā Arviss ļoti gribējis sev brāli vai māsu un pusaudža gados apskaudis visus, kam tādi bijuši. Izrādās, viņa bioloģiskais tēvs arī par pusbrāli un pusmāsām ir parūpējies.
Stāsts turpinājumos.76.
Bērnībā Arviss ļoti gribējis sev brāli vai māsu un pusaudža gados apskaudis visus, kam tādi bijuši. Izrādās, viņa bioloģiskais tēvs arī par pusbrāli un pusmāsām ir parūpējies. Gustei nekas neesot pretī, ja arī Alīna un Balvi dotos līdzi. Laiks braukšanai piemērots: ne pār mēru auksts, ne arī atkusnis. “Žigulis” Askoldam jauns, lielie ceļi nokaisīti. Alīna brīdi domā: viņai tā gribas kaut kur izbraukt, vismaz pavizināties, redzēt, kāda izskatās daba pirmajos Ziemassvētkos, kā izskatās sanatorijā un kā dzīvo cilvēki, kuriem slimība liegusi atrasties svētkos ģimenes vidū. Askolds esot labs šoferis. Esot strādājis arī par profesionālu šoferi uz “kravenieka”, un pavisam nesen nopirkuši savu auto. Ārim, kā par nelaimi, nopirkuši to moci, lai ātrāk tiek uz mācībām un nedēļas beigās atkal mājās. Ko padarīsi?… Zinātu, kur kritīs, pamestu ķisenu. Tāds laikam liktenis! Jaunie jau ātrumu mīlot, un “Java” izrādījusies par ātru…. Pēc avārijas pat mājās to motociklu neveduši – lūžņu kaudze un nelaimes liecinieks, brīnums, kā braucējs palicis dzīvs.
Sapakojuši svētku gardumus grozā, ielikuši bagāžniekā arī egles zaru ar čiekuriem, ko Arviss pārnesis no cirsmas, pēc vēlīnām brokastīm viņi četratā pošas ceļam. Arviss pirms izbraukšanas vairs gan neliekas tik liela entuziasma pārņemts kā vakar, kad radās šī spontānā ideja. Tagad viņš ir domīgs un arī izklaidīgs. Guste sakās dienu veltīt atpūtai, apmeklēt kaimiņus Vecozoliņos, aizbraukt ar zirdziņu uz kapiem pie tēva un mātes, gaidīt braucējus mājās un pārdomāt dzīvi. Alīnai Guste izskatās nogurusi un nelaimīga, sasarkušām acīm un mazrunīga. Vedeklai pirmo reizi ienāk prātā, ka vīramāte ir veca un piedzīvojusi savā mūžā ne tik laimīgas dienas, kā pati reizēm izteikusies. Daudzās dzīves norises Ozolos vedeklai nav zināmas. Askolds rūpējas par priekšā stāvošo ceļojumu, un abi ar Arvisu krāmējas gar mašīnu un izskatās tik līdzīgi, vismaz augumos un kustībās: uzreiz redzams, ka tēvs un dēls. Viņi braucot sēdēs blakus. Alīna ar Balvi iekārtojas aizmugurējā sēdeklī. Puika ir smaidīgs un apmierināts. Šis ir viņa pirmais ceļojums. Ir tāda diena, kādas agrāk zīmēja uz Ziemassvētku pastkartēm: uz vieglā sala apņemto zemi un kokiem lēni krīt sniegs, pasaule liekas ziemas saulgriežu noskaņu pilna: baltā sniega skavās zeme ir svētkiem saposta. Askolds pie stūres ir nerunīgs, laikam jau savu domu un uzmanības pārņemts. Blakus sēdošais arī sarunas pavedienu neritina, tikai reizēm pārmij kādu vārdu ar Alīnu.
