Dvēsele priecājas un skumst, iekrāsojot ar savām izjūtām katru dzīves dienu, bet tajā pašā laikā tā pati ir fons likteņa gleznojumiem, kur netrūkst ne krāsu, ne izdomas.
“Dvēsele priecājas un skumst, iekrāsojot ar savām izjūtām katru dzīves dienu, bet tajā pašā laikā tā pati ir fons likteņa gleznojumiem, kur netrūkst ne krāsu, ne izdomas,” tā Kornēlija Apškrūma raksta tikko iznākušā jaunā dzejoļu krājuma “Dvēseles akvareļi” ievadā.
Viņa secina, ka pavasarī dvēsele ir pilna puķu sēklām, kas vientulības akmenī dzen asnus. Turpretim ziemā, it sevišķi Ziemassvētku gaidās, tā reizēm ir kā ledū kalta. Varbūt tāpēc vairākos dzejoļos pausta vientulības smeldze. Tomēr arī prieks ceļas kalna galā. Dzejnieci priecē, ka viņas vārdi spēj būt putni, kas spārno cilvēku sirdis. Grāmatas atvēršanas svētki Iecavā liecina, ka autore ir gaidīta un mīļa. Daudziem viņas dzeja liekas labākā Ziemassvētku dāvana.
Liekas, šie ir ceturtie Ziemassvētki, kas atnāk ar jaunu dzejas krājumu. Vai tā ir nejaušība vai apzināta izvēle?
Tā nav nejaušība. Visu gadu centīgi strādāju. Nevaru cept dzejoļus kā pankūkas. Tiem ir jābūt tādiem, kas ar vārdiem rada redzes un dzirdes gleznu. Ar šauru vārdu krājumu tas nebūtu iespējams. Turklāt es dzejoli slīpēju četras, piecas un vairāk reizes, jo pārlasot vienmēr atrodu, ko labot. Esmu prasīga gan pret citiem, gan pret sevi. Atceros, ko man teica Mirdza Ķempe, ka valoda ir jākopj. Toreiz likās – nu ko viņa piekasās, bet tagad esmu pateicīga, ka bija tik stingra prasībās. Uzskatu, ka tieši Ķempe kaut ko no manis izveidoja. Ja nebūtu viņas bardzības, tad viss varētu būt citādi. Tagad strādāju ar autoriem un atzīstu, ka arī esmu diezgan nejauka. Domāju, ka ir jāsaprot – dzeja ir tas, ko tu dod otram, tāpēc nevar uzrakstīt kaut kā nebūt. Tiesa, cenšos krājumu pabeigt līdz Ziemassvētkiem. Šis ir dāvināšanas laiks. Man ir daudz mīļu tuvinieku un draugu. Ko es citu dāvināšanu, ja ne savu grāmatiņu?
Kādi ir pašas Ziemassvētki?
Tie ir mani vismīļākie svētki kopš bērnības. Mani traucē, ka tos pārvērš par tirdzniecības kampaņu ar neskaitāmiem reklāmu piedāvājumiem. Gandrīz aiz rokas rauj veikalā. Es uz veikaliem eju agrāk, negaidot burzmu un kņadu. Man nevajag šo krāšņumu, jo tie ir dvēseles svētki. Cilvēkam, kļūstot vecākam, tie rada pārdomas par dzīvi, vajadzību iedziļināties sevī. Gribas atcerēties visu labo un sagaidīt Ziemassvētkus ar baltām domām. Mana pasaules skatījuma izmaiņas atspoguļojas dzejoļos. Ir pagājuši gadu tūkstoši kopš Kristus bērniņa dzimšanas, bet mūsu gēnos ir ieprogrammēta šī svētku sajūta.
Dzejolī “Pēc Ziemassvētkiem” teikts, ka vajadzētu atcerēties un palīdzēt tiem, kam klājas grūti, visu gadu. Vai pati pazīstat tādus?
Jā, manas labākās draudzenes ir tādas pašas kā es. Zinu, ka viņām nebūs nekādi spožie Ziemassvētki. Tie būs ļoti pieticīgi, bet būsim apmierinātas un laimīgas. Domāju, ka daudzi arī turīgās ģimenēs ir sapratuši, ka šajā laikā nevajadzētu izrādīties, ka tie ir ģimenes svētki. Ar mīļumu bagāti.
Vai vajadzētu atcerēties Kristus piedzimšanu? Liekas, ka vairāk tos uztveram kā ziemas saulgriežus.
Varbūt daudzi piesauc Dievu vietā un nevietā, bet viņi savās dvēselēs vēl ir tālu no tā. Visapkārt jūtam pārāk daudz liekulības un izlikšanos. Nezinu, ko daudzi domās un jutīs, stāvot baznīcā svētku dievkalpojumā. Uzskatu, ka mūsu valdībai un politiķiem vajadzētu vairāk rūpēties par tautu. Tagad tik daudzi ir aizbraukuši no Latvijas, meklējot iespējas saņemt atbilstošu samaksu par darbu. Vai mūsu lielie vīri nevarētu saņemt mazāk, lai vairāk dotu citiem? Tas ir Dieva bauslis: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Ministri apmeklē baznīcu, bet viņi stāv ļoti tālu no Dieva darbiem, kas tiem būtu jāveic. Nevajag runāt skaistus vārdus, bet iemiesot Dieva gudrību uz zemes savstarpējās attiecībās.
Vai ir kāda klusa vēlēšanās?
Lielu vēlēšanos man nav. Domāju par to, lai mani mazbērni varētu izskoloties, lai viņiem dzīvē veiktos. Lai man ir vēl tik daudz veselības, ka varu kaut ko labu izdarīt savai ģimenei un citiem cilvēkiem. Manuprāt, tas ir galvenais. Lai Dievs man dod spēku un veselību! Zinu, ka mani mazdēli (viņi ir jau pusaudži) būs uzzīmējuši man apsveikumus. Dēls saka, ka es viņus lutinot. Ar mīlestību nevar lutināt! Lutināšana ir pavisam kaut kas cits, bet mīlestības nekad nevar būt par daudz.
Kas ir labākā dāvana, ko spējam cits citam dot?
Tā, protams, ir mīlestība. Tikpat svarīgi ir, lai blakus būtu cilvēks, kam var uzticēties, kad sirds ir pilna. Kļūst vieglāk, ja esi uzklausīts un saprasts. Es jūtu cilvēkus, reti esmu vīlusies.
Jūsu krājums būs dāvana daudziem, bet zinu, ka svētkos gatavojat arī apsveikumus saviem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem.
Manus dzejoļus daudz izmanto apsveikumu kartītēs. Tiesa, bieži vien nenorādot autoru. Iespējams, ka izdevniecības uzskata mani par tik turīgu, ka neatzīst par vajadzīgu maksāt kaut niecīgu autoratlīdzību. Vienīgi izdevniecība “Mape” maksā “graudā” – sūta kartītes, tāpēc Ziemassvētkos man to netrūkst. Tomēr kā vienmēr arī pati gatavošu apsveikumus, kas būs mīļāki. Arī visa gada laikā esmu gatavojusi apsveikumus gan kāzām, gan jubilejām. Domāju, ka pirms70 gadu jubilejas varētu sarīkot vaļasprieka – apsveikumu – izstādi. Tā varētu būt ļoti plaša, tikai tad apsveikumi būtu jāsavāc no malu malām.
***
Dvēseles
akvareļi
Reizēm
skumjas kā palu ūdeņi
pāri dvēseles
krastiem veļas.
Reizēm prieks
nepaliek
kalna galā,
bet mākoņu cepurēs
smeļas.
Tā nu es
šo dzīvīti izjūtu, dzejās –
gleznojot akvareļus:
sava mūža
daudzkrāsu virsotnes
un ēnās gremdētos ceļus.
* * *
Aizdedzu visas sveces
Adventes vainagā zaļā
“Pieklusti!” saku pasaulei.
“Tu esi pārāk skaļa.”
Dvēselei vajag klusumu,
Lai viņa sadzirdētu,
Dievišķā bērna dzimšana
Ka ikvienu mūs svētī.
Dvēseļu akas mūžība
Šonakt lej savu lāsi,
Brīnumu vēstot, kas paaudzēs
Nemirstīgs turpināsies.
Brīnumu nakts
Šonakt pie katrām durvīm
Eņģelis pieklaudzinās,
Līdz ar svecītēm eglē
Sirdī cerības degs.
Debesu sūtnis bez vārdiem,
Ko katram dāvināt, zinās, Nācis viņš dvēseļu tumsai
Pāri brīnumu segt.
* * *
Sirds kaktiņā kādā
joprojām skan nots
Par eglīti bērnības dienās.
Vai vēl kādu reizi
Tiks atpakaļ dots
Šis brīnums,
Kam līdzīga pasaulē
Vairs nav un nebūs
Neviena?
