Es jums saku, ka mūsu zeme ir gaužām satuvojusies ar jaunajiem laikiem. Kaladū! Tāpēc esmu nolēmis te sasaukt visus uz tādu nelielu tautas “pārtiju”.
Es jums saku, ka mūsu zeme ir gaužām satuvojusies ar jaunajiem laikiem. Kaladū! Tāpēc esmu nolēmis te sasaukt visus uz tādu nelielu tautas “pārtiju”. Pārrunāsim aizejošā gada tendences un nākamgada konservatīvās, sociāldemokrātiskās iezīmes. Visiem būs gādāt par Tēvzemi un brīvību, nacionālo neatkarību! Tad nu, mani mīļie, no vecā gada jaunajā iesim pa Latvijas piesnigušajiem, pieputinātajiem un, godīgu sakot, arī slidenajiem ceļiem. Kaladū!
No mūsu miesta augstienes raugos pāri mežiem, tīrumiem, pļavām, namiem. Es redzu 9. Saeimas vēlēšanas tur, tālajā Rīgā. Bet kam man tik tālu raudzīties. Saeima mani maz uztrauc. Vairāk interesē, kā klājies un klāsies pašu miestā.
Vecās likteņdzirnas, kā sacīt jāsaka, mūsu dzīvi maļ. Mūsu likteņa melderam ir teikšana, cik kuram galdā biezs būs pašvaldības budžeta maizes rieciens, vai labi klāsies ciemiņam, latviešam un dažam litaunim, igauņam, krievam vai citam, kas iesakņojies šeitan. Kaladū! Vai liepām būs kuplot, ar saknēm tiecoties pašpārvaldes zemē, vai varēsim dziedāt to seno dziesmu “Aizupītes dūmi kūpa, kaladū…”? Eh! Lai mustangs dzirksteļo, par miesta budžeta līdzekļiem sarūpētos pakaviņus skandinādams! Un tas ir no svara! Nudien! Jo tikai kopībā mūsu likteņupe kļūs par sarupi, kas izsvērs katra patiesumu, ražīgumu, diženumu, pašatdevi kopīgā vai personīgā labuma vārdā. Zinātājs zinās, ka ir tā un ne citādi un ka velti pakulās uguni kurt. Nekāda ugunsgrēka nebūs! Labāk no pakulām veidosim puzurus! Kaladū!
A kas mani kā vienkāršo šejienes pilsoni interesē? Likteņdzirnas un meldera jociņi lielajos miesta ūdeņos? Nudien ne! Tas mani skar visai maz. Mani vairāk interesē, lai tieku pie krievu lētā benzīna, šnabja, cukura. Un tas vairāk atkarīgs no tā kā mēs, līdzcilvēki, pratīsim sadarboties, izpalīdzēt viens otram, izručīt cits citu. Nu, par to gan es negribētu vairāk atklātāk izteikties. Ziniet, pārlieka publicitāte nenāks par labu. Kaladū!
Bet par jauno laiku, kas jau rāpjas pār mūsu zemes slieksmi, es jums teikšu tā. Nekādu jaunu laiku nebūs. Būs tie paši vecie. Kaladū! Jo mēs paši, rau, jaunāki nekļūstam. Un kamēr mūs, vecos bukus, nenomainīs jaunie buciņi ar saviem niķiem un stiķiem, tikmēr nekas nemainīsies. Tā ka, mani mīļie, turēsimies par vecajiem, labajiem sakariem, vecās draudzības. Un tad ikvienā “pārtijā” mums klāsies jautri, ēdot, dzerot un lustējoties uz nebēdu. Kaladū! Un meitieši spiegs kā negudri! Sak”, padodiet mums priekšā tos vietvalžus, dikti saldeni izliekas. Ko nu par likšanos. Es gan teiktu – ar miltiem apbiruši. Bet – nav ar miltiem apburuši. Nāk ar savu tikumiņu. Kaladū!
Jūsu uzticamais Antoša Krikums no Vecgada “pārtijas”
