Ne vienmēr vecākiem, kuru ģimenē aug bērni, izdodas sabalansēt savas materiālās iespējas ar bērnu pieprasītajām vajadzībām.
“Ne vienmēr vecākiem, kuru ģimenē aug bērni, izdodas sabalansēt savas materiālās iespējas ar bērnu pieprasītajām vajadzībām. Bieži vecāki atrodas izvēles priekšā: vai bērnam sagādāt materiālo labklājību, vai sniegt emocionālo klātbūtni? Kā rast pareizo vidusceļu, lai nerastos situācija, ka mazulis atnāk no skolas raudot tikai tāpēc, ka salīdzinājumā ar vienaudžiem viņam nav šīs materiālās labklājības. Kā rast vidusceļu, kā likt bērnam saprast, kas ir lielāka vērtība, jo šodienas sabiedrībā ir vajadzīga gan materiālā labklājība, gan emocionālā klātbūtne?” jautā Malda.
Jautājums par to, kā rast līdzsvaru starp materiālajām vajadzībām un sirds ilgām pēc patiesa prieka, mīlestības un harmonijas, laikam gan ir tikpat vecs kā cilvēce. Nesen veikts starptautisks pētījums ar mērķi noskaidrot – kas padara cilvēkus laimīgus? Iegūtie rezultāti rāda, ka aptaujātie Lielbritānijas iedzīvotāji draudzību un ģimenes attiecības kā laimes avotu min biežāk nekā Turcijas un Latvijas iedzīvotāji, savukārt latvieši biežāk uzsvēruši finansiālo aspektu. Dzīvojot sabiedrībā, kurā laime un finansiālā labklājība ir sinonīmi, tiešām var pārņemt izmisums brīžos, kad nevaram nopirkt kāroto lietu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ik dienas mums dažādā veidā tiek atgādināts: ir “laimīgie”, kuri tepat Latvijā prot nopelnīt miljonus, un ir “nelaimīgie”, kuri spiesti doties laimes (naudas) meklējumos uz Īriju, Angliju, Itāliju. Tāpēc, pirms liksim kaut ko saprast bērnam, vispirms mēģināsim godprātīgi atbildēt uz jautājumu: – kas ir manas pamatvērtības? Alfrēda Ādlera psiholoģijas skolas pārstāvji ir noskaidrojuši īpašības, kas atšķir laimīgus un veiksmīgus cilvēkus no tiem, kuri nejūtas laimīgi un nav atraduši ceļu uz savas dzīves mērķi. Šīs īpašības ir: piederība, spēja rūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi, savas nozīmes apziņa un drosme rīkoties. Lai izšķirošā brīdī bērns spētu saglabāt pašapziņu, ir svarīgi, lai viņā būtu visas šīs četras īpašības. Lūk, daži ieteikumi, kā to panākt.
Piederības izjūta
Piederības izjūta veidojas situācijās, kad izjūtam vienotību ar ģimeni. Tāpēc ir svarīgi runāt par to, kādi esam kā ģimene, visiem kopā formulēt ģimenes noteikumus un mērķus, kopīgi risināt problēmas. Tāpat piederības izjūtu veicina kopīgs darbs un spēles, kuru pamatā ir sadarbības, nevis cīņas princips. Piederības izjūtu vairo arī vecāku uzmanība. Ja ģimenē aug vairāki bērni, vecākiem savs laiks jāplāno tā, lai ar katru no viņiem regulāri varētu parunāties individuāli. Izrādīsim interesi par bērna emocionālo stāvokli, piemēram: “Izskatās, ka tu esi bēdīgs. Kas noticis?” vai: “Tu izskaties tik priecīgs! Vai gadījies kas labs?” Tas bērnam gan parāda, ka viņš ir vecākiem nozīmīgs un viņi pievērš viņam uzmanību, gan arī palīdz dēlam vai meitai iemācīties izprast un izteikt vārdos savas izjūtas.
Rūpēties par sevi
un uzņemties atbildību
Spēju rūpēties par sevi un uzņemties atbildību bērnā attīstīsim, mācot pat tik vienkāršas lietas kā rotaļlietu sakārtošana vai trauku mazgāšana. Sākumā māte vai tēvs parāda bērnam, kā to darīt. Nākamreiz arī viņš piedalās un palīdz. Tad to dara viņš un palīdz pieaugušais. Un beidzot – viņš to izdara pats. Vērsīsim uzmanību uz arvien labāka rezultāta sasniegšanu, nevis uz ideālu. Ja, veicot uzdevumu, bērns saskaras ar grūtībām, kas viņam ir pa spēkam, ļausim, lai viņš cīnās un uzvar. Nežēlosim viņu un neskriesim glābt. Labāk parādīsim, kā liels uzdevums vai mērķis sasniedzams, sadalot to mazākos un plānojot laiku un spēkus. Veiksmes un neveiksmes analizēsim kopīgi. Parādīsim, ka ikviena kļūda ir iespēja mācīties, un ļausim, lai bērns pats meklē risinājumu.
Nozīmīguma izjūta
Nozīmīguma izjūtu veido piedalīšanās, ieguldījums kopīgā darbā. Ļausim bērnam darīt darbiņus, kam ir nozīme. Atļausim viņam izpildīt tādu uzdevumu, ko parasti dara pieaugušie. Vienmēr pateiksimies par labi padarītu darbu. Priecāsimies, ka bērna draugi viesojas mūsu mājās. Pieņemsim viņa draugus tāpēc, ka viņi ir mūsu bērna draugi.
Drosme mēģināt darīt
Drosme mēģināt darīt veidojas no drosmes nebūt perfektam. Necentīsimies būt perfekti paši un negaidīsim to arī no bērna. Nekad nesalīdzināsim bērnu ar pārējiem ģimenes bērniem vai citiem vienaudžiem, jo tas rada atkarību no apkārtējo vērtējuma. Iedrošināsim bērnu aktīvi piedalīties un vienmēr pārliecināsimies, vai viņš saprot uzdevumu tikpat labi kā mēs. Palīdzēsim tikai tad, ja tas nepieciešams. Nekad nesodīsim savu bērnu, sitot viņam, jo sitieni pazemo un māca dzīvot bailēs. Sitot bērnu, mēs iemācām, ka vardarbība ir normāls dusmu izrādīšanas veids un ka drīkst sist arī tam, ko mīl.
Sniegt un saņemt emocionālu atbalstu
Labs veids, kā sniegt un saņemt emocionālu atbalstu, ir ģimenes sanāksmes. Reizi nedēļā vecāki un bērni sanāk kopā un apspriež visu, kas šajā nedēļā noticis, daloties izjūtās, pārrunājot veiksmes un problēmas, meklējot risinājumus. Visi sanāksmes dalībnieki ir vienlīdzīgi, katrs tiek uzklausīts, katram ir iespēja izteikties.
Izmantota informācija no žurnāla “Psiholoģijas Pasaule”.
