Kad naktī veramies zvaigznēs, tās liekas līdzīgas – tūkstošiem mazi, spoži punktiņi.
Kad naktī veramies zvaigznēs, tās liekas līdzīgas – tūkstošiem mazi, spoži punktiņi. Tikai vērīgāk ieskatoties, redzam – katra mirdz citādi. Tepat uz zemes mums apkārt ir daudz cilvēku, bet katram ir citāda sirds. Tā tāpat kā zvaigzne spēj izstarot gaismu, turklāt ar savu labestību un mīļumu sasildīt apkārtējos.
Apes pilsētas ar lauku teritoriju iedzīvotāji saskatījuši 81 labo zvaigzni. Šodien tās mirdzēs tautas nama izremontētajā lielajā zālē, lai to atklātu ar labām un gaišām domām, ar skanīgām dziesmām, raitu deju soli un lai teiktu paldies par visiem pagājušā gada labajiem darbiem un vārdiem.
“Tā vien liekas, ka visas zvaigznes, kas spīd Apes debesīs, ir mūsējās. Akcija “Labā zvaigzne” ir organizēta pirmo reizi, tāpēc necerējām, ka būs tik liela atsaucība. Tagad mums ir daudz “zvaigžņu”, un priecājamies par katru. Nākamgad droši vien būs vairākas nominācijas, lai katrā noteiktu vienu “Labo zvaigzni”, par kuru ir vairāk vēstuļu un balsu. Turklāt vajadzēs vairāk pastāstīt par savu izraudzīto zvaigznīti, nevis tikai nosaukt vārdu. Vai nav jauki, ja bērns saskata labo savā draugā vai skolotājā? Tāda neapšaubāmi ir “Labā zvaigzne”, jo skolniekam ir mīļa kā māte,” vērtē akcijas idejas autore Ilva Sāre.
Tāda ir “Labās zvaigznes” būtība – iemirdzēties kaut uz īsu brīdi, lai palīdzētu kādam saskatīt gaismu tuneļa galā un tikt pāri mirkļa vājumam vai šķietami nepārvaramām grūtībām. To spēj katrs, ja vien vēlas būt labs un izpalīdzīgs. Ikdienas steigā skrienot, bieži nepamanām ne labi paveiktu darbu, ne draudzīgi pastieptu roku.
“Domāju, ka pieaugušie varētu būt aktīvāki vēstuļu rakstītāji un ieteikt labās zvaigznes. Tomēr labāk, ka ir saskatīts daudz zvaigžņu, nekā būtu tikai četras vai piecas megazvaigznes. Tiesa, pasākuma apmeklētājiem būs vajadzīga liela pacietība, kamēr uzzinās, kas tās ir,” atzīst tautas nama mākslinieciskās daļas vadītāja Edīte Dauškane. Visas vēstules būs izliktas stendos, lai ar tām varētu iepazīties.
Latvijā akciju “Labā zvaigzne” pirms septiņiem gadiem sāka Labklājības ministrija sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību un Nevalstisko organizāciju atbalsta centru. Nu jau divus gadus to turpina pašvaldības, kas Zvaigznes dienā, 6.janvārī, saka paldies cilvēkiem, kas nesavtīgi palīdz un vēlas darīt prieku citiem.
Ne reizi nav teikusi ļaunu vārdu
“Vai vienmēr uz koncertiem un tikšanos mums līdzi ir ziedi? Vai vienmēr kabatā ir labi vārdi, ko teikt no sirds? Austras tantei to nekad netrūkst. Jaunajiem būtu daudz jāmācās no viņas, sevišķi labsirdību un mīlestību pret cilvēkiem, gaišumu, ko viņa spēj saglabāt garajā mūžā. Austras tantei labi vārdi atrodas gan mazam bērnam, gan ar dzīves gudrību izaugušam lielam vīram,” tā vēstulēs raksta apenieši par Austru Kalniņu.
Kad dodos pie viņas, ziemas novakares krēslā gaišais nams pilsētas nomalē gandrīz saplūst ar sniega baltumu. Ieejot istabā, liekas, ka tā gaišāka kļūst, smaidā sajūtot Austras Kalniņas sirds siltumu. Viņas ciešais rokas spiediens un enerģijas strāvojums liedz uzlūkot viņu par sirmgalvi, lai gan matos sniegs vairs nekūst.
“Esmu tāds cilvēks, kas vienmēr satiek ar visiem. Man ir 81 gads, bet nekad un nekur nav bijis jāstrīdas. Es neredzu nevienu sliktu cilvēku. Ne uz vienu man nav dusmu vai naida. Neviena!” saka A.Kalniņa.
Sieviete spriež, ka pašai ir labāk, ja nedusmojas. Viņa vienmēr cenšas atrast vārdus, kas dotu prieku un spēku citiem. Austra daudz lasa, bet varbūt tie sadzirdēti Vaidavas ūdeņu čalā, vēja lidojumā pāri Raganu klintīm vai saskatīti sarmas dārzos tuvējo koku zaros.
Tēvs ar māti nekad nestrīdējās, tāpēc arī Austra ar savu vīru pratusi 24 gadus kopā nodzīvot bez pārmetumiem. “Mans Roberts bija ļoti daudz cietis. Manuprāt, cilvēki, kam nav viegli gājis, ir labestīgi,” secina A.Kalniņa. Pazīstami viņi bija jau kopš bērnu dienām, bet tuvākas attiecības veidojās pēc zaļumballes, kad Austra atļāva sevi pavadīt – tikai mazu gabaliņu – līdz laipai pāri Vaidavai. Kāzas svinēja pēc Roberta atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā. Tiesa, augsti priekšnieki viņai pārmeta, vai tad Austra nav varējusi atrast labāku dzīvesdraugu, kā vien “fašistu”, kas dienējis vācu armijā. Lai gan Austrai bija iemesls baidīties, ka varētu zaudēt darbu, viņa teica: “Es mīlu īstu latviešu puisi, kuram dzīslās rit karstas latvieša asinis un krūtīs pukst īsta latvieša sirds.” Nē, dusmu viņai nebija arī toreiz.
Tagad viņa ir viena, bet neskumst par to. Katru nedēļu apciemo vecākus un vīru kapos, lai sasveicinātos un parunātos. Pēc tam liekas, ka ir saņēmusi jaunu enerģiju. Spēku un dzīvesprieku dod arī dziesma. Austra visu mūžu ir dziedājusi korī, pēdējos gados – ansamblī. “Es bez dziesmas nevaru dzīvot. Tā dod sirds un dvēseles logiem gaismu. Lai gan vīrs nedziedāja korī, viņš lepojās ar mani un nāca uz koncertiem klausīties, bet pēc tam kārtīgi izdancināja sievu,” saka A.Kalniņa.
Tepat visu laiku dzīvojusi, Austra strādājusi par sekretāri Jaunrozes pagastā, lauksaimniecības skolā, dārzniecībā, vidusskolā, mazbērnu novietnē un bērnudārzā, turklāt katrā vietā pratusi “spīdēt” ar prasmi, precizitāti, labestību un mīlestību. Nekad viņa nav varējusi lepoties ar mantu vai naudu, bet daudzi ir kļuvuši bagāti, smeļoties no Austras tantes sirds siltumu. Tā ir liela vai maza laime? Nevajag svaru, lai noteiktu, cik gaismas ir sirdī.
Mīļa un labestīga kā saulīte
Ženīte, tā viņu sauc Apē. Vēstules rakstītāji atzīst, ka neņem vērā sasniegumus darbā, panākumus kultūras un sabiedriskajā dzīvē, neskaita, cik naudas ziedots labdarībai, bet izvēlas cilvēku, kurš savā vienkāršībā spēj dot prieku citiem ar laipnu vārdu un acu mirdzumu.
“Viņa mums ir kā saulīte,” teikts vēstulē par Jevgeņiju Tiltu. Viņa strādā Apes pasta nodaļā, ir labestīga, izpalīdzīga un simpātiska. “Laikam esmu tāda piedzimusi. Mana māte bija ļoti sirsnīga. Viņa centās visiem palīdzēt,” spriež Jevgeņija.
“Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Viņi ir labi, tāpēc arī man gribas izdarīt kaut ko labu. Es parunājos ar vecajiem cilvēkiem, jo jūtu – esmu vienmēr gaidīta. Tas man ir gandarījums,” saka J.Tilta.
Viņa atceras, ka slimai pensionārei piedāvājusi nopirkt dziju. Zināja, ka tā ir liela adītāja, bet bija pārsteigta, ka jau drīz pensionāre bija paspējusi noadīt divus džemperus – meitai un mazmeitai. Viņa bijusi sajūsmā, jo Ženīte spējusi iedvesmot darbam. Cita pensionāre atzinusies, ka iemīļojusi vienmēr smaidošo pastnieci kā pašas meitu.
Par pastnieci J.Tilta strādā tikai gadu, bet pirms tam bija operatore pasta nodaļā. Tagad Ženīte jūtas pat labāk, jo patīk būt dabā. Ejot no mājas uz māju, viņa priecājas par apsnigušu eglīti vai sarmotu bērzu. Kad ir brīvs laiks, ar meitu Violetu dodas garās pastaigās uz mežu. Sevišķi patīk aizstaigāt līdz laipai pār Vaidavu vai apciemot dižvītolu. “Tur ir tik skaisti!” atzīst viņa.
Viņa nesūrojas ne par ziemas aukstumu, ne slapjdraņķi rudenī. Lietus lāsē ierakstīts vārds viņai liekas tik tīrs kā tikko mazgājies, bet, mākoņos sakrāti, tie paslēpjas egļu galotnēs, lai līdz ar saules lēktu atmirdzētu košās krāsās.
Pašus labākos vārdus Ženīte ar smaidu aiznes apeniešiem līdz ar vēstulēm un citiem sūtījumiem.
“Esmu atbraukusi no Gruzijas. 16 gadus dzīvoju Apē, bet šķiet, ka visu mūžu. Maza, klusa pilsētiņa, man patīk,” saka sieviete.
Izrādās, ka Jevgeņiju uz Latviju atveda vīrs Ludis. Viņš atzīst, ka Ženītes raksturīgākā īpašība ir labestība, tāpēc tā ir novērtēta. Droši vien sava nozīme bijusi arī gruzīnietes tumšajām acīm. Tās ir kā debesis naktī, kurās dzirkstī sīciņas zvaigznītes.
“Citi cilvēki, cita dzīve – viss bija jauns un citādāks. Latviešu valodu apguvu ātri, jo pati to vēlējos. Tagad varu meitai palīdzēt pildīt skolas uzdevumus,” spriež J.Tilta.
Viņa meklē labo visur: cilvēkos, kokos un gājputnu dziesmās, tāpēc arī to atrod. Nevis tālo ciprešu, bet ziemeļu egles zaros tagad viņa sakar savas dienas un nedienas. Cauri sāpēm prot izvilkt kaut ko no tauriņa viegluma, lai prieks apautu baltas kājas jaunam ceļam. Savu prieku Ženīte dāvina citiem, bet bēdu slēpj ziņkārīgām acīm.
“Galvenais, lai būtu saticība un mīlestība ģimenē! Nauda nav tik svarīga. Bez mīlestības nav prieka, trūkst dzīvei jēgas. Mēs neesam turīgi, savstarpējo attiecību skaistums ir mūsu bagātība. Laime dod spārnus lidot nedaudz virs zemes,” atzīst Ženīte.
