Savulaik Pēteris Kučiks par sevi teica, ka esot stīva mugura… nu neliecoties nekādi. To pašu varu teikt par sevi. Aizeju no darba Alūksnes pilsētas domē bez īpašas nožēlas.
Savulaik Pēteris Kučiks par sevi teica, ka esot stīva mugura… nu neliecoties nekādi. To pašu varu teikt par sevi. Aizeju no darba Alūksnes pilsētas domē bez īpašas nožēlas.
Amatā kopumā esmu nostrādājusi kopš 1983.gada (sākumā rajona padomē, vēlāk pilsētas domē). Esmu darījusi savu darbu, vienmēr domājot, kā cilvēkam palīdzēt tikt cauri birokrātijas džungļiem. Vienmēr esmu domājusi, ka mans pienākums ir palīdzēt iedzīvotājiem atmudžināt likumu mezglus. Tie, kas tos samudžina vēl vairāk, manuprāt, cieš no mazvērtības kompleksa. Vara ir tā, kas cilvēku pārbauda. Tajā pašā laikā ir jāvar savu pārliecību aizstāvēt. Šodien man ir prieks, ka “Lattelekom” tornis neatrodas pilsētas centrā blakus pastam, bet Malienas ielā. Man ir gandarījums, ka dzīvojamo ēku siltināšanā netiek izmantots fasāžu apdarei skārds, bet ko nu tur cilāt vēsturi.
Laiks ir pārāk dārgs, lai es to tērētu, klausoties tos murgus, kādus man ir bijis jāklausās no pilsētas galvenā attīstītāja Jāņa Cīmiņa – es esot rupja, zagle, simulante, neko nejēdzot no arhitektūras, neprofesionāla, korumpēta, mantkārīga. Visvairāk mani pārsteidza cinisms, ar kādu viņš ņirgājas par manu slimību. Bija arī draudi, lai nedomājot, ka es varēšot strādāt Alūksnē. Man nav tik daudz spēka, lai turpinātu klausīties šādus murgus ikdienā, tāpēc aizeju. Mani gaida patiesi interesants laiks, vispirms uzzināšu, kurš ir sveicinājis mani un kurš – manu krēslu.
Laiks ir tāds, kad visu pērk un pārdod, un morāli liek miskastē. Varu teikt, ka ir uzkrājusies zināma pieredze un novērojumi telpā ap sevi. Reizēm tiek izdoti likumi uz īsu brīdi, lai nokārtotu savas lietas (tas vairāk attiecas uz valdību Rīgā). Bet ko darīt tepat uz vietas? Ja jūs esat ieildzis bezdarbnieks/-ce vai mājsaimnieces amats ir sen apnicis, bet citur nekur neņem, ir ļoti vienkārša recepte, kā iegādāties sev mīkstu sēdekli: vispirms jāiekļūst deputātos, pārliecinot apmēram 180 – 200 cilvēkus, cik ārkārtīgi labs cilvēks jūs esat, vai redzot, cik tukšs ledusskapis ir nabaga vēlētājam, samaksājot kādu latu, varbūt inflācijas apstākļos arī vairāk. Tad, kad tu jau esi iekļuvis deputātos, pārdod savu balsi par mīkstu sēžamo un tavai profesionālai varēšanai nav it nekādas nozīmes. Bet priekšnoteikums tam ir sameklēt kādu nepopulāru partiju, nolikt sevi listes augšdaļā un pārējos savākt tādus, kas nav pazīstami sabiedrībā. Gribētu izpētīt šo pieredzi pamatīgāk, tāpēc lūdzu tos, kas šādos procesos ir piedalījušies vai šādā veidā izpalīdzējuši nabaga deputātiem, zvanīt uz tālruni 4348141, 6596933. Kas zina, varbūt kas atlec. Laikam rakstīšu memuārus.
Nākamajam pilsētas arhitektam novēlu stingru mugurkaulu, neslimot ar kompleksiem, redzēt lietas kopsakarības, spēt pateikt “nē”, ja tas ir pilsētas vides vārdā.
Kur tad mums bija iespēja komunicēt?
Alūksnes pilsētas domes attīstības nodaļas vadītājs Jānis Cīmiņš laikrakstam teica, ka nevēlas iesaistīties plašākos komentāros, vienīgi bilda, ka esot izbrīnīts. Viņš retoriski vaicāja: “Kur tad man bijusi iespēja komunicēt ar Anitu Šteinerti? Viņa slimo kopš brīža, kad sāku vadīt nodaļu domē (kopš 2005.gada aprīļa sākuma). Ja A.Šteinerte jūtas apvainota, viņai ir visas iespējas vērsties tiesā.” J.Cīmiņš piebilda, ka A.Šteinerte pati ir uzrakstījusi atlūgumu, attiecībā pret viņu nav veikts atlaišanas process.
