Domāju, ka ikviens bieži preses izdevumos labprāt aplūko karikatūras, lai uz nopietnām lietām paraudzītos ar humoru. Arī Gaļina Gruziņa prot zīmēt karikatūras un reizēm ar humoru, reizēm ar ironiju palūkoties uz notikumiem.
Domāju, ka ikviens bieži preses izdevumos labprāt aplūko karikatūras, lai uz nopietnām lietām paraudzītos ar humoru. Arī Gaļina Gruziņa prot zīmēt karikatūras un reizēm ar humoru, reizēm ar ironiju palūkoties uz notikumiem.
Viņa ir paškritiska un par mākslinieci sevi nesauc. Arī karikatūras viņa nedēvē par maziem mākslas darbiem, bet gan ķiņķēziņiem. G.Gruziņai ir raksturīgi darbos izmantot dažādu pasaku motīvus, saistot pasakās pausto gudrību ar mūsdienu notikumiem.
Decembrī būs pieci gadi, kopš G.Gruziņa zīmē karikatūras. Šo gadu laikā viņa ir uzzīmējusi apmēram 400 karikatūru. Viņa atminas, ka uz to savulaik rosināja Balvu rajona laikraksts “Vaduguns”. “Tajā bija izsludināts konkurss ar nosaukumu “Konkurss par konkursu”. Tā noteikumi bija izdomāt interesantu konkursu avīzei. Iesniedzu vairākus priekšlikumus, vienu – par karikatūru konkursu, kura laikā es varētu zīmēt katram gadalaikam aktuālas karikatūras. Avīzei šī ideja patika, un vienojāmies, ka katru trešdienu avīzē būs kāda karikatūra. Kopš tā laika sadarbojos ar “Vaduguni”. Mani darbi ir bijuši arī citos preses izdevumos. Tagad manas karikatūras ir skatāmas arī atdzimušajā “Dadzī”. Esmu zīmējusi arī karikatūru sērijas,” stāsta māksliniece.
Rada maigus un mīļus darbus
Zīmēt G.Gruziņai ir paticis jau agrā bērnībā. Starp viņas mīļākajām nodarbēm bija arī sniegpārsliņu griešana no papīra. Jau skolas laikā uz dzēšlapām viņa zīmēja dažādas cilvēku sejas. “Manā dzīvē svarīgs bija laiks, kad mācījos Cēsu sanatorijas skolā no 5. līdz 8.klasei. Tur bija jauki pedagogi. Iespējams, ja tur nebūtu mācījusies un satikusi šos jaukos skolotājus, es nebūtu iestājusies mākslas skolā un pievērsusies karikatūru zīmēšanai. Uzskatu, ka tīņa vecumā katram bērnam ir svarīgi satikt skolotājus, kas viņam simpatizē un prot daudz ko iemācīt. Pēc tam Rēzeknē absolvēju mākslas vidusskolu,” stāsta G.Gruziņa. Viņa atzīst, ka karikatūru zīmēšana arī ir darbs, kas padodas. Taču viņa dara tikai tos darbus, ko prot, un tiem, ko nemāk, klāt neķeras. Māksliniece atklāj, ka nevar uzņemties darbu, ja zina, ka nespēs to veikt labi, piemēram, nemācētu gleznot ar krāsām.
“Daudzi cilvēki ir atzinuši, ka manas karikatūras ir mīļas un maigas un ka varētu būt asākas. Raugoties no satura viedokļa – tā arī ir, bet tehniskā izpildījuma ziņā manas karikatūras ir detalizētas un smalkas. Man patīk uzzīmēt cakotu galdautiņu vai citus sīkumus, kam cits karikatūrists nepievērstu uzmanību. Tas ir lieki, bet man patīk un iekšēji izjūtu, ka tas ir vajadzīgs. Varbūt arī tas ir iemesls, kādēļ manas karikatūras sauc par mīlīgām. Toties karikatūras fonu es neprotu zīmēt – to nu gan atzīstu! Man nepadodas arī automašīnu zīmēšana. Ja man ir jāzīmē kāds dzīvnieks, tad ir jāielūkojas enciklopēdijā, lai izzinātu par viņiem kaut ko vairāk. Pēdējā laikā esmu iepraktizējusies zīmēt pelītes. Tās mīlu uzzīmēt vietās, kur ir kāds brīvs laukums. Ērikam Ošam ir raksturīgi gandrīz katrā karikatūrā uzzīmēt vārnu, bet man patīk pelītes,” norāda G.Gruziņa.
Zīmē arī par Alūksni
Viena karikatūra topot apmēram divu stundu laikā. Viņai patīk zīmēt, atlaižoties krēslā, nevis pie galda. “Man vajag pietiekami spožu gaismu, lai zīmētu. Zīmēju ar dažāda smalkuma melnām tintes pildspalvām un melnu flomāsteru. Karikatūrās attēloju to, kas notiek apkārt – gan politiskajā dzīvē, gan sadzīves notikumus un cilvēku savstarpējās attiecības. Manās karikatūrās var ieraudzīt, ka politika mūsdienās ir kļuvusi par pērkamu dāmu. Ir radies iespaids, ka deputātiem pašiem nekas nav jādomā, jo partija visu nosaka – kā partija liek, tā dara. Kam tad mums tie deputāti vispār ir vajadzīgi? Sāpīgi, ka tādējādi tiek nelietderīgi tērēta valsts nauda,” spriež māksliniece.
Viņai nav mīļākā varoņa vai tēmas, par ko top karikatūras. Attēlo arī notikumus, ko pati ir piedzīvojusi. Ir dažas karikatūras par to, kas notiek Alūksnē – ka Alūksnē nav gadatirgu, bet kaimiņu pagastos ir, par Alūksnes ūdens kvalitāti, pierobežā nopērkamo benzīnu.
“Reizēm dzirdu aizrādījumus: “Kā tu tā vari mūs izķengāt savā karikatūrā!” Ja visus šos aizrādījumus ņemtu vērā un pārdzīvotu, es vairs nevarētu zīmēt. Manuprāt, jebkurā radošajā darbā, arī karikatūru zīmēšanā, nevajag dziļi personīgi uztvert un pārdzīvot to, ja kāds saka: “Tajā darbā jau nekā nav.” Toties cilvēkos, kas pauž konstruktīvu kritiku, vienmēr vajag ieklausīties. Viņi arī sniedz pozitīvo enerģiju darba radītājam turpmāko ieceru īstenošanai,” ir pārliecināta G.Gruziņa.
Jābūt precīzai
G.Gruziņa atzīst, ka reizēm ir iedvesma zīmēt karikatūru, bet reizēm ir jāzīmē tādēļ, ka vajag. Ja iedvesmas nav, viņa var saķēpāt ne vienu vien papīra lapu, līdz top karikatūra.
“Manuprāt, tās var zīmēt visi, kas vēlas, bet ir labāk, ja absolvēta mākslas skola, jo tad var veiksmīgāk izveidot kompozīciju. Arī es esmu absolvējusi mākslas skolu. Manuprāt, Latvijā ir daudz prasmīgu karikatūru zīmētāju un katram no tiem ir sava savdabība. Manās karikatūrās var saskatīt līdzību ar Edgara Ozoliņa mākslinieciskajiem darbiem, kas atrodami rakstnieces Zentas Ērgles grāmatās. Man patīk arī Agra Liepiņa karikatūras. Uzskatu, ka tai ir jābūt bez paskaidrojošā teksta – precīzai, lai cilvēks visu domu saprot jau no zīmējuma vien,” atzīst G.Gruziņa.
Savulaik viņas karikatūru izstāde bija skatāma arī Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā. Pirmā viņas darbu izstāde bija Rīgā pirms trim gadiem, pēc tam arī Saldū, Kuldīgā, Limbažos, Valmierā, Cēsīs, Balvos, Rēzeknē, Jēkabpilī un citur. “Pati veidoju sev sabiedriskās attiecības un piedāvāju savas izstādes. Izstādēs izlieku arī atsauksmju kladi, kurā ir tikai pozitīvas atsauksmes, bet es gribētu, lai tajā ieraksta arī kaut ko analizējošu. Vēl tagad atminos kādu ierakstu no Saldus bibliotēkas, kurā kāds puisis atzina, ka manā karikatūrā ir saskatījis līdzību ar sevi. Viņš par vienu karikatūru bija ierakstījis: “Seksīgi… Man pašam arī tā ir gadījies…” Līdz tam neviens manas karikatūras nebija nosaucis par seksīgām,” saka G.Gruziņa.
Jautāta par turpmākajām iecerēm, viņa ir noslēpumaina un atzīst, ka visu negribētos atklāt. “Cilvēki man taujā, kad izdošu grāmatu. Ja tai būs lemts iznākt, tad tā arī notiks. Uzskatu, ka vispirms ir jāsakrāj pietiekami daudz karikatūru, vismaz 500. Labprāt zīmēju arī dažādus apsveikumus un afišas,” saka G.Gruziņa.
