Akvarelists Gunārs Ozoliņš 17.jūnijā atzīmēs
savu 75 gadu jubileju. Jau tagad Alūksnes muzejā var aplūkot
G.Ozoliņa darbu izstādi, bet 17.jūnijā muzejā notiks arī
G.Ozoliņa jaunās grāmatas “Kā viena diena…” prezentācija.
Mazliet dziļāk savos dvēseles un dzīves nostūros viņš atļāvis
ielūkoties šajā intervijā.
– Par ko būs jūsu grāmata?
– Grāmatā būs dažādi biogrāfiskie stāsti ne
tikai saistībā ar mani. Tie nebūs arī saistīti ar mākslu.
Grāmatā būs stāsti par manu klasi, par pīpēšanu, Ceļu daļas
ansambļa izveidošanos, kā arī par vienu latviešu karavīru, kurš
tika iesaukts vācu armijā. Būs arī biogrāfisks stāsts par
Voldemāru Zaķi, kurš bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un
strādāja Alūksnē policijā. Stāsts būs par viņa dzimtu un to,
kā viņš bērnībā draudzējās ar Lāzberģa barona dēlu.
Grāmatā būs arī kādi četri izdomāti literāri darbi. Ar vienu
no šiem stāstiem piedalījos Cēsīs literātu kluba “Harmonija”
rīkotajā stāstu konkursā. Biju pārsteigts, ka ieguvu ar šo
stāstu otro vietu.
– Vai ir kāds notikums no bērnības, kurš jums
ļoti spilgti palicis atmiņā?
– Bijām trīs draugi, mums patika gan makšķerēt,
gan peldēt. Kas gan tolaik bija mūsu ceļabiedri? Vējš, saule un
kaijas. Tā mēs pavadījām visas vasaras dienas – ja ne laivā,
tad Pilssalā peldoties. Tur bija ierīkota peldvieta ar torni
lēkšanai, kuram bija divi augstumi – 3 un 5 metri. Mēs tur
pavadījām ļoti ilgu laiku un negājām pat ēst. Bijām
nosauļojušies galīgi brūni un tajā laikā vasarā pat nevalkājām
apavus. Mēs bijām dabas bērni!
– Kā aizsākās jūsu interese par mākslu?
-1947.gadā man uzdāvināja krāsu zīmuļu
komplektu, uzzīmēju pirmo zīmējumu – slēpotājus ziemā. Tā
viss arī aizsākās, taču ar lieliem pārtraukumiem. Nebija tā, ka
es zīmētu katru dienu. 1957.gadā tapa mans pirmais darbs akvareļa
tehnikā, un šis darbs man vēl aizvien ir saglabājies. Gleznoju
toreiz arī ar eļļas krāsām, daudzi darbi toreiz tika aizsūtīti
uz Maskavu, kur tie palika kā mācību uzskates līdzekļi.
1962.gadā Alūksnes muzejā notika pirmā izstāde, kurā bija
apskatāmi mani, skolasbiedra Gaita Mūrnieka un skolotājas Gavares
Vītolas darbi. Šogad aprit 55 gadi kopš šīs izstādes. Tas bija
ļoti liels notikums, jo toreiz izstādes nemaz nenotika tik bieži.
Neviens no mums tad nebija turīgs, bet sarunājām no rūpkombināta
saplākšņa gabalus un paši sataisījām pamatnes darbiem. Skaviņas
izgatavojām no bleķa bundžām un darbiņus arī iestiklojām, jo
toreiz jau stikls neko nemaksāja. Tāda ir tā vēsture.
– Vai jūsu dzīvē ir bijis posms, kad neesat
gleznojis?
– Jā, un tie bija pat aptuveni 20 gadi! Tam bija
dažādi iemesli, bija arī citas darāmas lietas. Un tikai pēc tam,
kad darbā patērētāju biedrībā reiz mans jaunais kolēģis
ieteica atsākt gleznot, tikai tad to atsāku darīt. Noteicu vien –
kāpēc gan nepamēģināt atkal. Man mājās vēl aizvien bija
akvareļkrāsas, un tā nu atsāku gleznot, kā arī sākām atkal
piedalīties dažādās izstādēs. Tā tas viss atkal lēnām
aizgāja.
– Jūs savu arodu mācat arī citiem.
– Gleznot sāku mācīt 1983.gadā. Skolotāja
Aina Albertiņa vēlējās attīstīt gleznošanu un izveidoja grupas
gan mazajiem, gan lielajiem. Nodarbības notika tagadējā Ernsta
Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Daudzi no maniem audzēkņiem
jau ir precējušies un aizbraukuši dzīvot arī uz ārzemēm – kur
nu kurš talants izklīdis. Starp audzēkņiem šo gadu laikā varu
iezīmēt aptuveni desmit tik tiešām ļoti talantīgus
akvarelistus.
– Ko māksla var sniegt cilvēkam, kurš ar to
nodarbojas vai arī to vienkārši bauda?
– Daži kļūdaini mākslu uzskata par
relaksāciju: šādi cilvēki, ja izlemj gleznot, padara to tikai
kādu brīdi, gūst mieru un viss – pārstāj to darīt. Es pats
gleznoju tikai tad, kad jūtos vai nu ļoti slikti, vai arī ļoti
labi, bet ne pa vidu. Gleznošana nav tikai relaksēšanās. Tiem,
kuri bauda mākslu, ir savi iemesli, kāpēc kāds darbs viņiem
patīk, bet kāds cits ne. Visticamāk, darbi, kuri viņus piesaista,
kaut kādā veidā viņus ārstē. Vecāka gadagājuma cilvēkiem
patīk gleznas ar saulrietiem. Nezinu īsti, kāpēc, bet tas varētu
būt saistīts ar sajūtu, ko šāda glezna dod – darba diena ir
beigusies, nolijis, noducinājis pērkons un nu var patīkami
atpūsties. Viss noklust, un ir jauka sajūta.
– Vai māksla ir palīdzējusi arī dzīves
grūtajos brīžos?
– Māksla man ir palīdzējusi ļoti daudzās
reizēs. Dzīvē ir tādi spilgti mirkļi, kurus atceries visu mūžu,
un no tiem vien var dzīvot, taču dzīvē ir arī bijuši grūti un
slikti mirkļi. Tos gan nav patīkami atcerēties. Pēckara gados jau
nekā nebija, mums pat nebija naudas maku, jo nebija jau ko tajos
likt. Strādājām pa vasarām, un reiz varēju atļauties pats sev
nopirkt rokas pulksteni veikalā, kurš atradās tieši šajā ēkā,
kur tagad atrodas “Alūksnes Ziņu” redakcija.
– Gleznojot Alūksni, gadu gaitā esat pamanījis
arī tās attīstību?
– Jā, tikai jāsecina, ka mēs neesam nemaz tik
tīra pilsēta, kā varētu šķist. Daudzi cilvēki lieto
sintētiskas slotas, kāds arī izspļauj košļeni zemē, kura vēlāk
sakalst, bet mēs elpojam tās putekļus. Ir valstis, kur ir
aizliegts spļaut zemē košļājamās gumijas. Es būtu tikai par,
ja arī sintētisko slotu vietā mēs atsāktu lietot dabiskas bērzu
slotas, kuras ir veselīgas. Daudz kas mūsdienās izskatās tīrs,
bet patiesībā tāds nemaz nav. Agrāk viss bija veselīgāks un
dabiskāks. Arī cilvēki tagad dzīvo steidzīgāk, un ir diezgan
skumji skatīties arī uz to, ka ir liela atšķirība starp
turīgākajiem un mazāk turīgiem cilvēkiem. Cilvēki steidzas un
visu grib uzreiz, bet ir jāstrādā, un ir lietas, kuras nāk lēnām.
Arī bērni mūsdienās visu grib ātri, un, ja kādreiz kaut ko
uzjautā, viņi atbild, ka atradīs atbildi datorā. Tas ir ļoti
slikti – ja nu pēkšņi kas notiek un visai tehnikai notiek kādas
problēmas? Ko tad? Šis laikmets ir ļoti ātrs, un to pierāda arī
zinātnieki.
– Jūs esat iesaistījies arī filmu veidošanā.
– Nekas jau nenotiek nejauši. Izdomāju, ka
jāuzraksta scenārijs, un sarunāju ar operatoru Vilni Blūmu
uzfilmēt šo ideju. Filma “Viena vasara” tapa pirms trīs
gadiem. Pats arī sarakstīju mūziku filmai. Mājās man ir
sintezators, vēlāk datorprogrammā pievienoju klāt vēl citus
instrumentus. Kad uzfilmējām filmu, mūs arī intervēja televīzija
un jautāja, kur mēs guvām finansējumu, bet mēs visu izdarījām
paši saviem spēkiem, un citiem bija tam grūti noticēt. Filmēšanas
process bija interesants, piemēram, Līgovakaru filmējām augustā.
Garāmbraucēji bija pārsteigti, kā gan augustā var līgot! Laikam
nodomāja, ka galīgi esam aptrakuši. Jau pagājušajā gadā sākām
veidot šīs filmas otro sēriju. Drīzumā plānojam to pabeigt.
– Vai ir kādas dzīves atziņas, kuras var
noderēt gan dzīvē, gan gleznojot?
– Tie, kas glezno, cenšas būt disciplinēti:
pirms gleznošanas ir jāizmazgā otiņas, jānomazgā rokas. Cilvēks
netieši tiek pieradināts pie disciplīnas. Tas noder arī dzīvē.
Bieži vien cilvēkiem, kuriem dzīvē ir kāds viens talants,
atklājas arī kāds cits. Nevajadzētu arī baidīties no kļūdām
un gleznojot mest ārā savus darbus, jo citreiz tas, kas mums pašiem
nepatīk, patīk citiem un tieši tie darbi kādu uzrunā. Galvenais
jau nevienam neko neuzspiest, arī attiecībā uz mākslu. Bieži
vien šajā pasaulē nepietiek tikai ar talantu, jo nepieciešama ir
popularitāte, un to nenodrošina tikai talants, bet arī
atšķirīgums. Ikvienam ir jāapgūst tehnika, un tad var lauzt
noteikumus, kā vien ienāk prātā, – gleznot ar kājām, matiem,
mēli vai degunu. Vienīgi ir grūtāk dzīvot ar tādu
māksliniecisku redzējumu, jo visu apkārt redzi kā materiālu
gleznai. Braucot ar automašīnu, gribas apstāties pie katra skaista
dabasskata. Par to gan priecājos, gan dažreiz pat dusmojos, jo ceļā
vienmēr var ieraudzīt ko skaistu un brauciens iznāk ilgāks, nekā
tam vajadzētu būt.
Vizītkarte
◆ Dzimis: 1942.gada 17.jūnijā Balvos.
◆ Izglītība: mācījies neklātienē Maskavā Mākslas universitātē, kā arī ieguvis parku iekārtošanas speciālista izglītību Rīgā.
◆ Ģimene: sieva Ināra, dēls Sandis un divi mazbērni – Patriks un Leo.
◆ Hobiji: kopš 1951.gada aizraujas ar makšķerēšanu, kopš 1956.gada – ar fotografēšanu, raksta literārus darbus. G.Ozoliņam ir izveidota sava fotoaparātu un foto attīstīšanas atribūtu kolekcija, kura pirms vairākiem gadiem izstādīta arī Alūksnes muzejā.
