Sabiedrība jau pieradusi, ka uz semināriem, konferencēm un citiem pasākumiem Multiplās sklerozes asociācijas Alūksnes nodaļas priekšsēdētāja Ināra Priede un viņas vietniece Anna Fursenko ierodas divatā.
Sabiedrība jau pieradusi, ka uz semināriem, konferencēm un citiem pasākumiem Multiplās sklerozes asociācijas Alūksnes nodaļas priekšsēdētāja Ināra Priede un viņas vietniece Anna Fursenko ierodas divatā. Abu saskaņoto darbošanos trāpīgi raksturo sakāmvārds: “Sader kā cimds ar roku.”
“Iepazināmies slimnīcā 1987.gadā. Negulējām pat vienā palātā, taču mūs satuvināja kopīgā problēma – multiplā skleroze. Toreiz bijām vēl salīdzinoši stipras,” atceras Ināra, bet Anna bilst, ka sākumā jau nekādas draudzības neesot bijis, vienkārši reizēm uz ielas nejauši satikušās, pārrunājušas ar slimību saistītos jautājumus un gājušas katra savu ceļu. Draudzība aizsākusies brīdī, kad liktenis piedāvājis uzņemties atbildību par Alūksnes rajona multiplās sklerozes slimnieku apvienošanu organizācijā.
Anniņa, mums ir jānodibina!
“Gulēdama sanatorijā, dzirdēju, ka tiek dibināta Latvijas Multiplās sklerozes asociācija un tās nodaļai jābūt katrā rajonā. Arī avīzēs par to rakstīja,” atceras Anna, savukārt Ināra saka, ka viņa par valsts asociācijas izveidošanos uzzinājusi ģimenes ārsta prakses vietā, kur māsiņa vērsusi uzmanību uz laikrakstā “CM – Segodņa” publicēto interviju ar jaunizveidotās asociācijas prezidentu Viesturi Puidīti.
“Rakstā bija gan plaša informācija par mūsu slimību, gan arī norādītas koordinātes, kur pieteikties interesentiem. Es nekavējoties piezvanīju, un V.Puidītis teica: “Jums Alūksnē arī ir jādibina sava asociācijas nodaļa!” Man nebija ne jausmas, kā to darīt. Tad arī uzmeklēju Anniņu,” atceras Ināra un bilst, ka nodaļas dibināšana bijis ļoti sarežģīts process, ko apgrūtinājis ne tikai pieredzes trūkums, bet arī slimības radītie ierobežojumi. Vispirms pie ārstes Irēnas Greivules noskaidrojušas, cik multiplās sklerozes slimnieku ir rajonā, tad sākusies sazvanīšanās un ieceres pārrunāšana. Tomēr darbs kaut kā nevedies. Beidzot asociācijas biedri no Jelgavas nodaļas, kas izveidojās pirmā, paziņojuši: “Mēs aizbrauksim uz Alūksni un nodibināsim!”
“Ināra man piezvanīja un īsi pateica: “Anniņa, mums ir jānodibina!” Sākās liels apjukums: kur iet, ko darīt, kur dabūt telpas, kafiju, tēju,” atceras Anna un saka, ka uz pirmo tikšanos ieradušies tikai pieci rajona teritorijā dzīvojošajie multiplās sklerozes slimnieki, bet nu rajona organizācijā ir jau 14 biedri, un šā gada jūlijā tā atskatīsies uz 10 gados paveikto.
Tiesa, slimībai progresējot, piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs kļūst ar katru gadu grūtāk un Annai gribētos, lai kāds šajā darbā nomaina. Lielas cerības viņa liek uz Didzi Apsīti, kurš pirms dažiem gadiem beidza studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Savukārt Ināra rajona nodaļas dibināšanas brīdi atceras ar smaidu.
“Nozīmīgais notikums risinājās 26.jūlijā – tieši Annu dienā. Taču bijām tik satraukti, ka to pilnīgi aizmirsām. Labi, ka situāciju izglāba jelgavnieki un Anniņa tomēr tika apsveikta,” atceras viņa un organizācijas vārdā saka lielu paldies par atbalstu laikrakstiem “Alūksnes Ziņas” un “Malienas Ziņas”, Alūksnes rajona padomei un pilsētas domei, SIA “Alta S”, SIA “Eols” un personīgi Grigoru ģimenei.
Saprotas no pusvārda
“Slimoju jau 20 gadus. Sākumā bija trešā grupa, tad otrā, bet nu – uz mūžu. Es jau iešu, kamēr iešu, bet – cik ilgi? Kaut gan, ja nebūtu pienākumu, arī nebūtu labi. Pienākumi ir tie, kas spiež pārvarēt savas kaites un darboties. Pienākums man ir pirmajā vietā, viss pārējais – pēc tam,” atzīst Anna un joko, ka viņa, kā jau visi bijušās VEF Alūksnes filiāles strādnieki, esot ļoti izturīga un optimistiska.
Lai justos labi, viņai visu laiku jākustas, kaut vai pa istabu šurpu turpu jāpastaigā. Ja kādu brīdi nākas pavadīt bezdarbībā, Annai šķiet, ka diena ir pavadīta tukši. Tieši tāpēc viņa labprāt iesaistās sabiedriskajās aktivitātēs. Esot gadījies piedalīties semināros, kuros pārrunā ļoti sarežģītas lietas. Tomēr Anna to nenožēlo, jo uzskata, ka arī šādos pasākumos var gūt noderīgu informāciju. Turklāt viņa apzinās, ka ar savu klātbūtni prezentē Multiplās sklerozes asociācijas Alūksnes nodaļu.
“Laikam jau tā ir, ka mēs ar Anniņu saprotamies no pusvārda. Mums pietiek paskatīties vienai uz otru un jau ir skaidrs, kas jādara. Pēc profesijas esmu māksliniece – noformētāja. Savulaik patika pīt no klūdziņām, adīt, izgatavot dekoratīvus spilventiņus. Pēdējā laikā gan kaut kā vairs neiznāk. Radošam darbam ir vajadzīga iedvesma,” pārdomās dalās Ināra un atzīst, ka dažreiz baidoties Annai lūgt palīdzību, jo zinot: pat tad, ja viņa tobrīd jutīsies slikti, tomēr ies un darīs.
Pateicas tuviniekiem par atbalstu
“Ināra ir mana galva, es – viņas kājas. Savukārt mans stiprais balsts ir vīrs Vladislavs. Viņš jau visu smagumu iznes, jo es lielāko tiesu esmu prom no mājām. Ja kādu dienu nekur nav jāiet, vīrs daudznozīmīgi konstatē: “Brīnumi!” Ja saku, ka nākamajā dienā man ir darīšanas pilsētā, viņš tikai pasmīn: “Sākas atkal!” Bet, ja es caurām dienām nīktu mājās un činkstētu, vai tad viņš sēdētu un klausītos?” prāto Anna un atzīstas, ka ārpus mājām neizrāda, cik dažreiz ir grūti.
“Katrs no mums ir tikai cilvēks, un mums vēl arī tā slimība. Viss jau tai pakārtojas. Ja nu gadās īsti draņķīgs rīts, nomazgāju muti un pasmaidu. Ir jāiet un jādara. Mēģiniet pieņemt mani tādu, kāda esmu,” Annas teikto papildina Ināra un bilst, ka arī viņai spēka avots ir tuvinieki vīrs Gunārs, dēls Toms un meitas Baiba un Zane.
Fakti
Multiplā skleroze ir centrālās nervu sistēmas (galvas un muguras smadzenes) slimība. Tā izpaužas kā iekaisuma process, kura gaitā noārdās mielīns taukains materiāls, kas apņem nervus un darbojas kā elektriskā vada apvalks, ļaujot nervam ātri pārraidīt impulsus uz un no smadzenēm. Rezultātā samazinās nervu iespēja pārvadīt elektriskos impulsus.
Slimības simptomi atkarīgi no tā, kura centrālās nervu sistēmas daļa ir skarta. Parasti tiek ietekmēti: redze, koordinācija, spēks, jutīgums, runa un rīšana, urīnpūšļa kontrole, seksualitāte, uztveres funkcijas.
