Alūksnes pilsētas domes izglītības, kultūras un sporta darba organizatore Iveta Kovtuņenko ļaujas sievišķīgām sarunām – par mīlestību, sievietes sūtību, par sīkajām lietiņām, kas ikdienu dara priecīgu.
Alūksnes pilsētas domes izglītības, kultūras un sporta darba organizatore Iveta Kovtuņenko ļaujas sievišķīgām sarunām – par mīlestību, sievietes sūtību, par sīkajām lietiņām, kas ikdienu dara priecīgu.
Iveta saka, ka šobrīd ir viņas dzīves skaistākais laiks – kad radusies pārliecība par sevi un savām spējām, kad sirdi vairs negrauž dažādas domas un pārmetumi, kad mājās ir ienākusi tīra mīlestība.
– Kas sievieti dara laimīgu?
– Mīlestība ir sievietes sūtība, un tieši tā sievietei liek uzziedēt, atdzimt. Man vienmēr patikušas tīras, skaidras attiecības. Varētu pat teikt, ka man ir nedaudz vecmodīgi uzskati. Pirmais un primārais attiecībās un mīlestībā ir ticība un uzticēšanās. Es savā dzīvē esmu baidījusies, vai ir iespējama mīlestība, kurā nepiemānīs, nepievils? Ļoti ceru, ka tā ir, bet sabiedrībā redzētais mani ir pārliecinājis, ka eksistē “hameleonu rotaļas”, daudzi dzīvo liekuļoti. Sabiedrībā uzvedas kā paraugpāris, bet, nevienam neredzot, ir viss iespējamais. Es gribu ticēt tīrai un skaidrai mīlestībai bez zemūdens akmeņiem, bez uzspēles.
Kas ir sievietes sūtība un laime? Bērni, ģimene, darbs. Tā es grupētu. Vīriešiem jau laikam nepatīk, ka viņiem netiek atvēlēta pirmā vieta (smejas). Bet lai nu paliek šāds sakārtojums. Bērni man piedzima, kad biju ļoti jauna, 19 gadu vecumā. Paziņas un draugi, redzot mani kopā ar vecāko meitu, mēdz mūs pat nodēvēt par māsām. Es pati teiktu, ka mēs esam kā ļoti labas draudzenes.
Sievietei ir svarīga draudzība. Man ir centušies pierādīt, ka vīrieša un sievietes attiecībās nevar pastāvēt draudzīgas attiecības, ka agri vai vēlu tur izveidosies mīlestība. Nē, es tam nepiekrītu. Man ir ļoti labs draugs, mēs varam izrunāt visu par darba, dzīves problēmām, viens otru uzklausīt.
– Vai sievietei jānes upuri laulības dzīvē?
– Ja mājās un ģimenes dzīvē neiet, ja mīlestība ir aizgājusi vai tā ir nogalināta, man šķiet, ka laikus otram jāpasaka ardievas. Man pašai tā ir bijis. Es centos dzīvot, cerot, ka viss taču mainīsies, ka attiecības sāks iet uz labo pusi. Ja tā paiet 23 gadi, kas nav kā viens gads, un saproti, ka nekas nemainās, bet tikai pasliktinās, tad laikam pienāk laiks, lai teiktu ardievas. Tā ir taisnība, ka nav vērts vienam otru mocīt. Visgudrāk ir šķirties, saglabājot draudzību un cieņu kopīgo bērnu un kopīgās dzīves un pagātnes dēļ, un ļaut sev pašam un otram cilvēkam paiet solīti atpakaļ, un mēģināt uzsākt kaut ko jaunu. Mokot sevi, mēs mokām arī otru cilvēku. Es priecājos par tiem pāriem, kas dzīvo kopā no iemīlēšanās brīža līdz mūža nogalei. Tas ir arī mans sapnis, ka vecumdienās blakus ir otrs cilvēks ar sirmiem matiem, uz kura kā spieķīša varu atbalstīties.
– Bērniem sāp šķiršanās.
– Sāp. Manā situācijā gan tas izpalika. Trīs bērni jau bija pieauguši, viņi varēja jau vairāk analizēt, kā ir pareizāk. Tomēr man šķiet, ka bērni ir priecīgāki, ja neredz ikdienas konfliktus. Ka viņiem paliek tētis un mamma – abi draugi, pie kuriem var aiziet ciemos, kuri pēc šķiršanās ir palikuši pat vēl labāki draugi nekā, dzīvojot kopā. Mocīties kādas cēlas idejas vārdā nav vērts.
– Kas spēj nodzēst jaunības mīlestību?
– Paanalizējot savu dzīvi, redzu, ka tur valdījis jaunības maksimālisms. No sākuma ir sapnis, kuru gribi īstenot, bet tad pienāk brīdis, kad saproti, ka tas nav sasniedzams, ka abu starpā pietrūkst kaut kā ļoti svarīga. Rodas savstarpējā nesapratne. Dzīve nav kā vēstule, kuru var uzrakstīt un pirms sūtīšanas adresātam arī izlabot. Kļūdas, ko esi pieļāvis, saproti tikai vēlāk.
Bērni dzima jaunai, viens pēc otra. Mēģināju apvienot visu mājas, rūpes par saimniecību, darbu, izglītību. Es izvirzīju sev mērķi un uz to mērķtiecīgi gāju. Tas bija mīnus ģimenes dzīvē. Es laikam ne no kā nemācēju vai pat negribēju atteikties. Biju visu varoša, visu griboša – gāju uz visiem simts un otru cilvēku atstāju nedaudz novārtā. Tagad, protams, es vairāk ieklausītos otrā, vairāk rēķinātos. Biju pārāk egoistiska. Tu runā vienu, bet otrs dzird otru, un abu valoda nekad nekrustojas. Tāpēc vairāk viens no otra attālinās un atsvešinās.
Pieredze nāk ar gadiem. Tagad attiecības veidoju citādāk. Saprotu, cik nozīmīgi ir izrunāties. Kaut gan te arī viens “bet”… Ja cilvēki ļoti sader kopā un prot viens otram piedot un pielāgoties, tad jau nemaz nevajag lielu prātuļošanu, kā dzīvot. Tas vienkārši notiek.
Es nekad neesmu sapratusi, kā var mīlēt neskaitāmas reizes, gluži kā tauriņš lidināties no zieda uz ziedu. Protams, 19, 20 gados tu domā citādāk, 40 gados – vērtības ir kardināli mainījušās. Paskatos atpakaļ un domāju – vai tā bija īsta mīlestība vai tikai pirmās emocijas, kas var reizēm būt arī maldīgas? Un atbilde jau nerodas, jo tolaik es domāju un jutu pilnīgi citādāk.
– Ko tu vīrietim nekad nevarētu piedot?
– Saka, ka mīlot visu var piedot. Es tam negribu piekrist. Es nevarētu piedot neuzticību un melus. Tādu vīrieti blakus nevēlētos, lai kā mīlētu. Esmu egoiste un maksimāliste. Lai arī, šādi dzīvojot, reizēm kārotā “10” vietā iznāk saņemt “5”, vismaz zinu, ka esmu vēlējusies labāko.
– Kā sieviete var iepriecināt mīļoto cilvēku?
– Ar sīkām, mazām lietiņām, piemēram, mājās aiziet labā garastāvoklī un vakariņās skaisti saservēt galdu, iedegt svecīti. Man reizēm ir neprātīgas idejas. Es varu sarīkot deju vakaru mums diviem. No rīta pamostos, jo galva ir pilna ar domām, bet otrs cilvēks guļ. Vienkārši pieceļos, uz paplātes saservēju brokastis un tās pasniedzu gultā. Uzaicinu pastaigā un pie Glika ozoliem pasniedzu mazu, zīmīgu dāvaniņu. Visu ko var izdomāt, kā iepriecināt mīļo cilvēku. Dzīves skaistums tikai no šādiem maziem brīžiem sastāv. Un, lai tādus radītu, nevajag ne daudz naudas, ne laika. Vajag tikai mīlošu sirdi un nedaudz romantikas.
– Un kā sevi palutināt?
– Kas var vairāk lutināt, ja tevi uzklausa, saprot, atbalsta. Man tā ir. Ikdienā ģimenē saprot vīrs un bērni. Vīrs ir pirmais, kas izsaka savu viedokli, viņš nav lišķis. Tad pārdomāju, redzu, ka var domāt arī citādāk. Mums abiem ir noruna, ka mēs viens otru vērtēsim objektīvi. Brīžos, kad gribu ļauties sievišķīgām vaļībām, uzlieku skaļu mūziku, vienkārši atpūšos, dodos pie draudzenes uz “tusiņu divatā”. Apmeklēju manikīru, frizieri. Man patīk ūdens procedūras, piemēram, ilgi gulēt burbuļvannā un apcerēt dzīvi. Braukt ar laivu vai jahtu. Katru gadu doties garākā un tālākā ceļojumā.
Mums jau nevajag daudz. Ne miljonus, ne villu. Vien atgriezties mājās, kur ir miers. Lai tur sagaida mīļš cilvēks, kas uzklausa, saprot, dod padomu. Kad vakarā saproti, ka nākamajai dienai redzi gaišu vērtību, tad arī gribas to sagaidīt, un galvenais – darīt to ar prieku.
– Vai tev nešķiet, ka sieviete reizēm ar visa varēšanu nodara sev pāri?
– Varbūt (aizdomājas). Lai arī bērni man dzima ātri, viens pēc otra, tieši tad arī savā izaugsmē daudz sasniedzu. Reizēm brīnos, kā to visu spēju. Agrāk man bija sešas slaucamas govis, seši jaunlopi. No rīta agri tiku galā ar lauksaimniecību, tad trīs bērnus aizvedu uz bērnudārzu, pati strādāju, studēju, bet, mājās pārnākot, atkal nodevos lopkopībai. Tātad tajā laikā man bija vajadzīgā uzņēmība un enerģija, lai visu paveiktu. Ceturtais bērns man piedzima pēc ilgāka starplaika, kad man bija 30 gadi. Tikai tad tā no sirds izbaudīju, kā ir pilnvērtīgi nodoties bērna audzināšanai.
Tagad, arī pēc 40 gadiem, es jūtos jauna. Kā 25 gados. Man ir iestājusies otrā jaunība. Liekas, ka tagad man ir skaistākais sievietes vecums. Kad jau ir stabilitāte jūtu dzīvē un pašas galvā. Jau zini, ko vajag, lai būtu laimīgs, ka beidzot ir laiks, lai padomātu par sevi. Man tiešām 40 gados nāca apziņa, ka man beidzot ir jāiemācās domāt par sevi. Un man šķiet, ka tieši ar šo pēdējo mēs, sievietes, sev nodarām visvairāk pāri. Mēs nemākam padomāt par sevi.
– Tu teici, ka grūtības tev liek saņemties un sevi pierādīt.
– Es peldu, lai kā dzīve mani mētātu. Un grūtības mani tiešām stiprina. Vienā brīdī es varu būt lidojumā, otrā – raudāt. Es varu priecāties līdzi citu priekam un raudāt līdzi citu bēdām. Ja man pašai pēkšņi būtu tāds brīdis, kad liktos, ka visa pasaule nodarījusi pāri, pirmais cilvēks, kuru es uzmeklētu, būtu mans vīrs. Bet ar mani ir dīvaini. Es ilgi paturu pārdzīvojumu sevī, noslēdzos no visa. Man vajag brīdi, kad manī pašā izsāp. Un katrs šāds brīdis mani māca un veido par cilvēku. Man nevajag tādu skolu, kur mācītu pareizi dzīvot. Katrs jau tāpat iet savu ceļu, neizbēgami kļūdīdamies un mācīdamies no savām sāpēm. Neviens nav pasargāts no kritieniem, klupšanas. Nav gatavas receptes, kā dzīvot. Kas der man, nederēs tev.
***
Vizītkarte
– Vārds: Iveta Kovtuņenko.
– Dzimusi: 1961.gada 20.martā Jaunlaicenē.
– Ieguvusi: LU pedagoģijas maģistra grādu, daudzus sertifikātus, kas apliecina dalību kursos, pieredzes apmaiņas braucienos ārzemēs.
– Strādājusi: Jaunlaicenes bērnudārzā, Jaunlaicenes pamatskolā, Veclaicenes pamatskolā – mācīja krievu un angļu valodu. 15 gadus mācīja bērniem dejot tautiskās dejas. 2002.gadā sāka strādā par izglītības, kultūras un sporta darba organizatori Alūksnes pilsētas domē.
– Hobijs: tūrisms, ceļošana, organizēt dažādus pasākumus.
Ģimenes stāvoklis: pirms gada precējusies, ir vīrs Jānis, 4 bērni, 3 mazbērni.
Dzīves moto: jo grūtāk iet, jo lielāks spīts rodas visu iespējamo un neiespējamo izdarīt.
