Svētdien arī Latvijā atzīmēja Starptautisko Tūristu gidu dienu. Alūksnes rajona tūristi un ekskursanti priecājas, ka jau 10 gadus viņiem ir iespēja tikties ar vienu no mūsu gidiem Gunāru Ozoliņu.
Svētdien arī Latvijā atzīmēja Starptautisko Tūristu gidu dienu. Alūksnes rajona tūristi un ekskursanti priecājas, ka jau 10 gadus viņiem ir iespēja tikties ar vienu no mūsu gidiem Gunāru Ozoliņu. Viņš prot ieinteresēt ne tikai par Alūksnes rajona vēsturi, bet zina atbildes uz visiem ekskursantu jautājumiem – pat neprātīgākajiem!
G.Ozoliņš atceras, ka viņam gida gaitas sākās nejauši, kad Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā iegriezās ekskursantu grupa un kolēģi mudināja G.Ozoliņu parādīt viņiem arī pilsētu. Pēc stāstījuma trīs stundu garumā skanēja ekskursantu aplausi, bet Alūksnes Jaunās pils pagalmā viņam pasniedza torti.
“Biju patīkami pārsteigts, ka mans stāstījums ir paticis. Pēc šīs ekskursijas rūpīgi pārdomāju, ko ekskursantiem stāstīju. Šis laiks bija sākums arī tam, kad ekskursanti nopietnāk sāka braukt uz Alūksni,” atceras G.Ozoliņš.
Prot atmodināt no jauna
Viņš uzskata, ka gidam noteikti ir jāzina vēsture – visprecīzāk savas pilsētas, rajona, bet aptuveni arī Latvijas un pasaules. Jāzina arī vietējās tradīcijas, arhitektūra, flora un fauna, teikas un leģendas, kā arī psiholoģija. Ja šīs īpašības piemīt – to var saukt par labu gidu.
“Ieraugot ekskursantu grupu, gidam tā uzreiz ir jānovērtē, lai secinātu, kā strādāt. Pats to esmu iemācījies tikai šo ilgo gadu laikā. Reiz uz Alūksni atbrauca grupa, kuras vecākā bija “despotiska”. Pēc piecām minūtēm izdevās panākt savu kārtību un nebija nekādu problēmu. Gidam ir jāzina, ko vēlas šāds cilvēks, kas viņam patīk, un, pasakot pāris teikumu, viss ir kārtībā. Ir grupas, kas visu dienu ir kaut kur braukušas, un Alūksnes rajons ir kā pēdējais pieturas punkts. Šādu grupu it kā nekas vairs neinteresē, jo ir piekusuši, bet ir jāprot to atmodināt no jauna, piemēram, pasakot kādu piemērotu teikumu. Vismazākais skaits cilvēku, kam esmu vadījis ekskursiju pa Alūksni, ir divi – kāds pāris,” atzīst G.Ozoliņš.
Rāda Alūksnes panorāmu
Viņš ekskursantiem vienmēr cenšas parādīt to, kas pašam Alūksnē šķiet skaists un interesants – krāšņo dabu, Alūksnes ezeru, Pilssalu, Tempļa kalnu, visas trīs Alūksnes baznīcas, ja atliek laiks – izved braucienā ap Alūksnes ezeru.
“Esot Alūksnes parkā, ekskursantiem, kurus interesē fauna, ar sev vien zināmiem paņēmieniem izsaucu vāveres. Ja vāvere ir tuvumā, viņa visiem par pārsteigumu parādās. Man ļoti patīk skats, kas paveras, ejot uz Pilssalu no stāvlaukuma pie kafejnīcas “Altiņš”. Tur ir redzama ļoti skaista Alūksnes panorāma. Tāpat arī dīķi pie Alūksnes Jaunās pils. Tūristiem ļoti patīk skats uz Alūksnes ezeru, kas paveras no Fītinghofu obeliska Alūksnes parkā. Esot tur, visi dziļi ieelpo, bet es dažas minūtes neko nestāstu – lai izbauda. Ekskursanti ir sajūsmā arī par skatu no Tempļa kalna,” saka G.Ozoliņš.
Viņš atzīst, ka šo gadu laikā ir iemācījies atpazīt, kādi ir ekskursanti. “Spilgti atmiņā ir palikušas ekskursantu grupas no Lielvārdes, no Daugavpils rajona, medicīnas māsas no Valmieras, “Aizkraukles Bankas” darbinieki, skolēnu grupa no Balvu rajona. Tās laikam varu saukt par savām mīļākajām grupām. Balvu rajona skolēniem pēc mana stāstījuma šķita, ka Alūksnē viss ir tik rožaini, ka tā nevar būt. Speciāli viņiem sarunāju kādreizējā Alūksnes kinoteātra apmeklējumu. Līdz tam viņi nebija bijuši kino, tādēļ tas viņiem bija liels piedzīvojums,” stāsta gids.
Zina Miljonu ielu
G.Ozoliņš atklāj, ka gidam ir jāprot ekskursantiem izstāstīt arī ļoti specifisku informāciju, piemēram, kur Alūksnē ir Miljonu iela, ko tagad dara Kārlis Ūbelis vai bijušās padomju saimniecības direktors Uldis Pūpols un viņa kundze, kāpēc Alūksnes parkā ir tikai daži bērzi un tamlīdzīgi.
“Cilvēkus, kas savulaik ir bijuši saistīti ar Alūksni, ļoti interesē specifiska informācija. Kad biju gids kādai grupai no Kurzemes, kurā bija daži kādreizējie alūksnieši, man jautāja: “Kur Alūksnē ir Miljonu iela?” – un pat nosauca mājas numuru. Man, protams, ir jāzina, kur ir Miljonu iela – tā ir tagadējā Darba iela. Aizvedu pie konkrētās mājas, un kādreizējais alūksnietis atzina, ka ir tajā bērnībā dzīvojis, bet tēvs viņu vedis uz Melnumu peldēties. Aizvedu grupu arī uz Melnumu, lai darītu šo cilvēku laimīgu. Tāpēc apmierināti bija arī viņa grupasbiedri, ka varēja darīt laimīgu un ļaut kavēties atmiņās savam līdzbraucējam,” klāsta G.Ozoliņš.
Viņš uzskata, ka Alūksnes priekšrocība tūristiem ir vēstures objektu izvietojumā, jo tie ir koncentrēti vienviet, neaptverot ļoti plašu teritoriju.
“Turklāt ir vairāki skatpunkti, no kuriem var parādīt no attāluma citu objektu, nepieejot klāt,” saka vīrietis.
Grib gidu vest līdzi
Lai arī G.Ozoliņš ir gids jau desmito gadu, pirms katras ekskursijas viņš sagatavojas. “Domāju, ka tā dara katrs gids, domās pārstaigājot, kur vedīs un ko stāstīs,” saka G.Ozoliņš.
Vislabprātāk viņš ekskursijas vada latviešu valodā, krievu valodā, bet dažus vārdus prot pateikt arī igauņu, poļu un ukraiņu valodā. Zina arī krievu tautas parunas un sakāmvārdus.
G.Ozoliņš atzīst, ka divu vienādu ekskursantu grupu nekad nav. Ir grupas, kas vēlas tikai kaut ko apskatīt, nevis klausīties gida stāstījumu. Ir arī grupas, kas vēlas tikai ēst un dzert atspirdzinošus dzērienus.
“Bija kāda pensionāru grupa no Valmieras, kas nebija bijuši Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā. Lai arī maršrutā tas nebija paredzēts, aizbraucām uz bataljonu. Aizgāju pie dežuranta un teicu, ka grupā var būt cilvēki, kas savulaik ir dienējuši 7. Siguldas kājnieku pulkā. Dežurantam sazinoties ar štābu, mums tika atvērti lielie austrumu puses vārti. Kopā ar Valmieras pensionāriem sastājāmies kolonnā pa četri, karavīrs uzsauca: “Pulks mierā!” – un mēs iesoļojām bataljonā. Pensionāri bija ļoti laimīgi,” klāsta G.Ozoliņš.
Kādai rīdzinieku grupai gids bija tik ļoti iepaticies, ka aicināja braukt līdzi. “Tiku aizvests jau līdz Apes kalnam, kad beidzot uzklausīja manu iebildumu nedoties līdzi. Ekskursanti man maisiņā salika ceļamaizi – žāvētas vistas, dažādus dzērienus un atveda mani atpakaļ uz centru,” saka G.Ozoliņš.
Brīnās par lielo skolu skaitu
Pēdējos četros gados Alūksnes apskates objekti nav mainījušies. Gids uzskata, ka vajadzētu attīstīt ūdenstūrismu un ierīkot vairāk stāvlaukumu ekskursantu autobusiem, lai to šoferiem nav jāpārkāpj ceļu satiksmes noteikumi.
“Reiz šoferim, kas nepārzināja Alūksni, jo bija te pirmo reizi, policisti uzlika sodu. Bet man kā gidam bija jāprot likvidēt slikto noskaņojumu. Patīkami, ka pilsētas centrā tagad ir civilizēta tualete. Tūristi atzinīgi vērtē, ka tagad Alūksnē ir iespēja ātri paēst, piemēram, kafejnīcā “Altiņš”. Ļoti atzinīgi tiek vērtēts arī kafejnīcas “Pajumte” piedāvājums. Ir patīkami pēc ekskursijas dzirdēt atzinumu: “Mēs nekad nedomājām, ka Alūksne ir tik skaista un zaļa pilsēta!” Tādēļ gadās, ka reizēm stundas ekskursija izvēršas par sešu stundu ekskursiju, jo Alūksnē patiesi ir ko redzēt. Iebraucēji ir pārsteigti, ka Alūksnē, kas ir neliela pilsēta, ir tik daudz skolu, turklāt arī augstskolas filiāle. Tad es uzsveru, ka Alūksnē taču savulaik ir dzīvojis Ernsts Gliks, par ko visi ir sajūsmā,” saka G.Ozoliņš.
Sapņo par burinieku “Marta”
Viņš uzskata, ka pagaidām daudzi tikai apgalvo: “Tūrisms ir Alūksnes prioritāte.” “Pašlaik gan Alūksnes pilsēta, gan rajona padome strādā pie tā, bet tik ātri tas nenotiek. Ko iegūst pilsēta no tūristu apmeklējumiem? Galvenokārt iegūst tirgotāji, tūrisma organizatori – minimāli, bet pārējie – neko,” vērtē G.Ozoliņš.
Viņam pašam esot sens sapnis – uzbūvēt burinieku “Marta”. Tas varētu būt noenkurots Jaunās pils līcī, lai no pilsētas to var redzēt. Uz tā būtu salūta lielgabals. Tajā varētu uzņemt 40 līdz 50 cilvēku un doties izbraucienā pa Alūksnes ezeru. Tādējādi tūristos tiktu radītas patīkamas ilūzijas, saikne ar vēsturi.
“Vēl viena iecere saistās ar Alūksnes Jauno pili – muzeja darbinieki, uzņemot viesus, ietērptos senlaicīgos tērpos, tādējādi radot attiecīgu atmosfēru. Domāju, ka Alūksnē, Kanceles kalniņā, varētu atrakt vietu, kur savulaik apslēpti templiešu dārgumi. Vēl 1950.gadā tur bija eja, kas tagad ir aizbrukusi un aizbērta ar sadzīves atkritumiem, bet tur bija pagrabs un eja uz ezera pusi. Manuprāt, šis objekts būtu ļoti interesants tūristiem. Parka lielajā dīķī varētu izbūvēt skatu laipas, jo pavasarī pie tā ļoti skaisti zied ievas un dzied lakstīgalas. Žēl, ka daudzviet Alūksnē ir izcirsti ceriņi, jo daudziem patika braukt uz Alūksni ceriņu ziedēšanas laikā. Skumji, ka pie Tempļa kalna izcirta priedes, jo tagad, īpaši pie Saules tilta, veidojas nobrukumi. Bet Alūksnes parks, manuprāt, būtu jāveido no jauna, kā to savulaik darīja barons Fītinghofs, jo tas ir izaudzis,” saka G.Ozoliņš.
