3. Gadi jau nav šķērslis draudzībai, kaut tik būtu labs cilvēks! Kāpēc draudzenei neko nav teikusi? Varbūt tas ir kāds pārpratums? Taču kaimiņu kundze pa logu redz visu, kas notiek uz ielas un tuvākajā apkārtnē. Kāda jēga būtu melot?
3.
Gadi jau nav šķērslis draudzībai, kaut tik būtu labs cilvēks! Kāpēc draudzenei neko nav teikusi? Varbūt tas ir kāds pārpratums? Taču kaimiņu kundze pa logu redz visu, kas notiek uz ielas un tuvākajā apkārtnē. Kāda jēga būtu melot? Tad jau redzēs! Tad tāpēc Marga pēdējā laikā bija tāda kā nevaļīga, kā nerunīga un noslēgta. Aizņemta! Ja uzradies vīrietis, tad jau draudzenes vairs nav pirmajā vietā. Tā ir bijis jaunībā, un vai tad šinīs gados būs citādi? Tāds kā greizsirdības velniņš uzmetas uz Martas pleca un nemaz negrib atstāties, sēž un sēž, un pat no aukstuma nebaidās. Vai tiešām lieta ir tik nopietna? Kā teica tā suņa saimniece? “Kā balodīši, rociņās saķērušies!” tā viņa runāja. Šodien Marta uzzinās visu no pirmavota.
Kad viss iecerētais pēc saraksta izdarīts, kājas pašas Martu ienes mazajā pilsētas kafejnīcā ar aukstumā tik aicinošo nosaukumu “Pie kamīna”. Vajag sasildīties! Sals vai acis rauj ārā. Aukstums lien zem mēteļa, un arī rokas ar iepirkumu un grāmatu kuli vai sastingušas. Kur tad vēl rokassoma ar Margai cepto pīrāgu! Tas jau gan būs ragā sasalis. Kafejnīcā ir silti. Marta izvēlas galdiņu pašā zāles dibenā. Paņem pie letes karstu kafiju un salātiņus. Garšīgi! Ir nu gan patīkami tā pa reizei atļauties kādu našķi un sajusties kā cilvēkam, kas vēl spēj priecāties par gardu kumosu un dzīves skaistumu. Pa brīdim kafejnīcā ienāk apmeklētāji, vairāk jaunieši. Daži paņem pa glāzei arī stiprāka dzēriena. Jaunie tērzē, meitenes ķiķina. Vai viņi arī domā par dzīves skaistumu? Laikam jau uztver to kā pašu par sevi saprotamu faktu. Jauns ir jauns!
Pēkšņi Marta pamana, ka pa kafejnīcas durvīm ienāk viņas Marga. Gar acīm sametas tumšs: viņas pavadonis nav neviens cits kā Imants. Viņas bijušais vīrs! Ak, tu nekrietnais runcis! Nekur tālu viņš nav aizbraucis! Jauno dzīvi viņš tagad vada ar Martas sirdsdraudzeni Margaritu! Kāds kauns! Kam kauns? Vai tad Martai nebija vienalga, uz kuru pusi Imants dosies, ja vairs dzīves soļi abiem nesaskanēja? Tikai ne pie draudzenes! Kādas draudzenes? Tās čūskas un pārvilinātājas? Marta redz katru viņu kustību: Imants izvēlas vitrīnā torti, samaksā, smaida un runā kaut ko ar pārdevēju. Viņa pārsien līdzi nešanai torti kā pienākas un pasniedz atsmaidīdama. Abi aiziet kā balodīši! Tos nevar traucēt. Lai viņi svin dzimšanas dienu bez Martas. Viņa tur ir lieka uz visiem laikiem. Vecā Imanta novalkātā čība!
Ar nākamo autobusu Marta atgriežas mājās. Ir tikai pēcpusdiena. Autobusā ir ļoti vēsi. Ejot uz mājām, kļuvis vēl aukstāks: vējš ir iegriezies no ziemeļaustrumiem un pūš tieši sejā. Šie vēji kož cauri kauliem. Margai cepto pīrāgu ar rozīnēm un vanilīnu Marta noliek sava mājas ceļa galā – stirnām un zaķiem. Dzimšanas diena varbūt ir kādam meža zvēram. Lai viņiem arī tiek!
Izkurinājusi plīti un krāsni un sasildījusies, Marta jūtās tik veca, tik nelaimīga, tik nevienam nevajadzīga kā vēl nekad. Izraudājusi visu savu pilsētā sakrāto rūgtumu, viņa nomierinās. Ir jāsaņemas! Nekas taču nav noticis! Nekāda nelaime nav piemeklējusi ne viņu, ne viņas bērnus! Pašā vakarā viņa zvana meitai Vinetai: “Vai tu atceries, meitiņ, ka kādreiz mani aicināji pie sevis? Kad tēvs aizgāja, tu tā izteicies. Es tagad gribu pārdot māju un izmainīt savu dzīvi. Un pēc iespējas ātrāk. Vai tu vari par to padomāt un man rītā piezvanīt?” Saruna ir īsa. Vineta liekas izbrīnējusies un tomēr tāda kā priecīga. Martai ir labi bērni, un nekad jau nav par vēlu sākt atkal jaunu dzīvi. Līdz īstajam vecumam vēl var daudz ko izdarīt. Savus bērnus viņa bija no sevis it kā attālinājusi. Par to ir gandrīz kauns. Dzīve ir jāpiepilda ar labāku saturu nekā līdz šim. Viņa ir bijusi liela egoiste un aizmirsusi pasaules lietu kārtību un to, ka ir vecmāmiņa, ka mazbērni viņu tik reti satiek, ka viņa ir par daudz domājusi tikai par sevi un pašas labsajūtu. Jau rītā ar Vinetu viņa visu norunās! Dzīve ir laikam jāmaina, kamēr kājas nav kapa malā.
