Apes pilsētas kultūras nama mazajā zālē 9.novembrī pulcējās interesenti, lai noklausītos Apes pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Ivetas Purakalnes stāstījumu par 10 dienu iespaidiem, ceļojot pa mīlas un skaistuma dievietes Afrodītes salu – Kipru.
Apes pilsētas kultūras nama mazajā zālē 9.novembrī pulcējās interesenti, lai noklausītos Apes pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Ivetas Purakalnes stāstījumu par 10 dienu iespaidiem, ceļojot pa mīlas un skaistuma dievietes Afrodītes salu – Kipru.
Fonā skan sirtaki melodija. Datora ekrānā parādās krāsaini fotoattēli. Iveta Purakalne stāsta, kā radies negaidītais piedāvājums kopā ar vīru Guntaru jūlijā doties uz Vidusjūras salu. Mazliet baidījis jūlija karstums, bet gribējies arī to izbaudīt un tā patiešām sasildīties. Naktīs temperatūra bijusi apmēram +30 grādi, dienā – apmēram +50 līdz +55 grādi.
150 tūristu un pasažieru izlidoja no Rīgas lidostas, gaisā pavadot četras stundas, piezemējās Larnakas lidostā Kiprā.
Piedāvā daudzveidīgas izklaides
Šeit tūristu grupas sagaidījuši gidi un izvadājuši pa izvēlētajām viesnīcām. Kipras tūrisma firma piedāvāja daudzveidīgas ekskursijas un izklaides: ekskursijas pa salu ar autobusiem, džipiem, zirgiem, ēzeļiem, iznomātām automašīnām, lidojumi ar lidmašīu virs salas vai tuvākām valstīm – Izraēlu, Jordāniju un citām, jūras braucieni ar jahtām, kuģīšiem, laivām, lidojumi ar gaisa balonu, zemūdens peldēšana, haizivju makšķerēšana, akvaparku apmeklējumi.
Ceļi Kiprā ir ļoti labā stāvoklī, tāpēc tas viņus iedrošinājis iznomāt vieglo automašīnu “Toyota Yaris” un paceļot arī pēc individuāla maršruta. Viesnīcā uzreiz piedāvātas Kipras kartes, prospekti, tūrisma objektu un pilsētu apraksti.
Sākumā bijis grūti pierast pie angļu kreisās puses satiksmes, bet drīz pie tā pierada.
Cilvēki Kiprā ir ļoti laipni, izpalīdzīgi, nav noziedzības, zagšanas un uzbāzīgās tirgošanās. Ciematnieki garāmbraucējiem piedāvājuši gan ceptas kukurūzas vālītes – tās ātri apcepot uz pagalmos izveidotām krāsnīm, kas noder maizes cepšanai, ēdienu gatavošanai. Daudz privāto viesnīcu, krodziņu, veikaliņu, jo visa salas mala ir apdzīvota un iedzīvotāji nodarbināti lielākoties tūristu apkalpošanas sfērā.
Dabā sajūsmināja eksotiskie augi – banānu koki, lieli kaktusi, gumijkoki, eikalipti, citronkoki, mandarīnu kokā apakšējos zaros bija nogatavojušies augļi, vidusdaļā tie bija mazi un zaļi, bet galotnē vēl bija ziedi.
Vidusjūras ūdens zaļganzilā krāsā, kalni ar daudzajām aizām, serpentīnceļiem, kanjoniem. Prieks, ka varēja apstāties tīkamā vietā un priecāties par dabu vai iepazīties ar vietējo iedzīvotāju sadzīvi, tradīcijām un izpeldēties kādā klusā jūras līcī. Interesanta sajūta, ka peldoties negrimsti – ūdens ceļ uz augšu, jo tajā ir liela sāls koncentrācija. Pēc peldes vienmēr vajadzējis noskaloties.
No suvenīriem tiek piedāvāta grieķu keramika ar Kipras salas kontūrām, dievietes Afrodītes figūriņas, skatu kartes, olīveļļas ziepes, vīni. Ivetu kādā veikalā ieinteresējis stends ar zelta ķēdītēm, kuras uzritinātas uz rullīšiem.
Kopā ar tūrisma grupu baudīja 14 grieķu nacionālos ēdienus: dažādus mezē, delikateses, jūras veltes, saldumus un tā tālāk. Karstā laikā gan negriboties ēst, bet ūdens visur jāņem līdzi, lai svīstot organisms nezaudētu šķidrumu. Paši kiprieši dienas vidus karstumā paslēpjas mājās. Logiem priekšā pat brezenta aizkari, lai saule nespīdētu dzīvoklī.
Iepazīst Kipras vēsturi
Viss eksotiskais ļoti sajūsminājis, bet ne mazāk interesanta ir Kipras vēsture, ar kuru iepazīstināja gidi, stāstot un rādot senās pilsētas un ciemus. Cilvēku apmetnes šeit arheologi atraduši un datējuši jau ar Neolīta laikmetu (8200. – 3900.gadu pirms mūsu ēras). Vara laikmetā (3900. – 2500.gadu p. m. ē.) atrasts varš un sākta tā apstrāde. Bronzas laikmetā (2500. – 1050.gadu p. m. ē.) sākas tirdzniecība ar Tuvajiem Austrumiem, Ēģipti, Egejas jūras reģionu, kur Kipru zināja pēc Alasijas nosaukuma. Pēc 1400.gada p. m. ē. Kiprā izplatās grieķu valoda, reliģija, paražas. 1050. – 750.gadā p. m. ē. tā jau ir grieķu sala ar desmit neatkarīgām pilsētām – karalistēm. Tad plaukst dievietes Afrodītes kults.
Par gardu kumosu svešzemju iekarotājiem – asīriešiem, ēģiptiešiem, persiešiem – Kipra kļūst antīkajā un klasiskajā periodā, tas ir, 750. – 325.gadā p. m. ē.
Maķedonijas Aleksandra valdīšanas periodā 333. – 325.gadā p. m. ē. Kipra kļūst milzīgās impērijas sastāvdaļa. Pēc viņa nāves, kad izraisījās strīdi starp pulkvežiem – viņa pēctečiem, Kipra kļūst par provinci Ptolomeju valstij, kas ieradušies no Ēgiptes. Tad par Kipras galvaspilsētu kļūst Pafosa.
58.gads pirms mūsu ēras un mūsu ēras 330.gadi ir Romas periods, kad Kipra kļūst par Romas impērijas provinci. Šajā laikā Pafosā ierodas misionāri apustuļi Pāvils un Varnava.
Jaunās ēras sākumā Kipra kļūst pirmā valsts, kuras valdnieks ir kristietis. Šajā laikā sala pārdzīvoja dažas spēcīgas zemestrīces, pēc kurām bija jāatjauno pilsētas.
Bizantijas periodā (330. – 1191.gads) Kiprā par oficiālo reliģiju kļūst kristietība. Imperatore Helēna apmeklē Kipru un dibina tur Stavrovunas klosteri. Šajā periodā par salas galvaspilsētu kļūst Konstantija. Tiek celti tempļi, bazilikas, klosteri, baznīcas.
647.gadā arābu karaspēks ielaužas salā un cenšas to atņemt Bizantijas impērijai. Tas ilgs 300 gadu garumā.
1191. – 1192.gadā imperators – viltvārdis Isaks, nesaudzīgi izturoties pret vētrā cietušajiem – trešā krusta gājiena dalībniekiem, kuri atradās uz karaļa Ričarda Lauvassirds kuģiem, tiek no troņa nogāzts.
Pats Anglijas karalis Ričards Lauvassirds sāk valdīt uz salas un Limasoles pilsētā Kiprā salaulājas ar līgavu – Navarras Berengari, pasludinot viņu par Anglijas karalieni. Pēc gada sala tiek pārdota Tamplieru ordenim par 100 tūkstošiem dināru. Savukārt ordenis to pārdod par tādu pašu cenu Gi de Luzinjanam – Jeruzalemes karalim.
Feodālās iekārtas laikā (1192. – 1489.gadā) pareizticīgo baznīcu, kura prata pārdzīvot smagos vajāšanas periodus, nomaina katoļu baznīca. Ammohostas pilsēta kļūst par vienu no bagātākajām pilsētām Tuvajos Austrumos. Šajā laikā vēsturiskos nosaukumus Lefkosija, Ammohostos, Lemesos zaudē un kļūst par Nikosiju, Famagustu, Limasolu.
Salu atdod Venēcijai
1489.gadā Luziņjanas dinastijas pēdējā karaliene Katarina Kornaro atdod salu Venēcijai. Sākās Venēcijas periods (1489 – 1571). Venēcieši Kiprā pilsētās ceļ militārus nostiprinājumus un nojauc greznās celtnes Lefkosijā, lai pilsētu sargātu mūra sienas. Venēcijas kņaziste uzskata Kipras salu kā pēdējo bastionu Vidusjūras austrumos, lai varētu turēties pretim turku ekspansijai.
Turku – osmaņu karaspēks uzbrūk Kiprai 1570.gadā, ieņem Lefkosiju, iznīcinot vairāk nekā 20 000 cilvēku un sāk Ammohostas pilsētas aplenkumu, kas ilgst visu gadu. Venēcieši varonīgi aizstāvas, lai glābtu pilsētu. Beidzot tā krīt. Turku pašā Lala Mustafa sākumā sola brīvību cīnītājiem, bet vēlāk liek iznīcināt visus pilsētas aizstāvjus.
Pievienojot salu Osmaņu impērijai, stipri mainās etniskais un reliģiskais Kipras sabiedrības sastāvs. No 1571. – 1878.gadam ilgā osmaņu perioda laikā latīniskā reliģija tiek izspiesta, daļa kipriešu – kristiešu pāriet islama reliģijā. Osmaņi atjauno grieķu pareizticīgo reliģiju. Arhibīskaps kā pareizticīgo grieķu līderis kļūst par vidutāju starp Kipras iedzīvotājiem un Turku sultānu. Kad 1821.gadā Grieķijā uzliesmo karš par neatkarību no turku varas, uz Kipras salas nāves spriedumu paziņo arhibīskapam Kiprianosam un vēl trim bīskapiem, dažiem mācītājiem.
Daudzo gadu osmaņu valdīšanas rezultātā musulmaņu mazākums pakāpeniski kļūst par kipriešu nācijas daļu.
Sakarā ar 1878.gada konvenciju turki nodod kontroli pār salu Lielbritānijai, bet Kipra formāli paliek Osmaņu impērijas daļa.
1914.gadā Turcija iekļaujas Pirmajā pasaules karā Vācijas pusē, Lielbritānija aneksē Kipru. 1923.gadā pēc Lozannas līguma Turcija atzīst aneksijas likumību un divus gadus vēlāk pasludina Kipru par Lielbritānijas koloniju. 1940.gadā brīvprātīgie kiprieši dienē Lielbritānijas armijā un tajā piedalās Otrajā pasaules karā.
1955.gadā Kiprā sākas nacionālās atbrīvošanās cīņas, lai atbrīvotu salu no koloniālā režīma. Šī cīņa turpinās līdz 1959.gadam.
1960.gada 16.augustā tika parakstīts Cīrihes – Londonas līgums un Kipra pasludināta par neatkarīgu un suverēnu republiku. Valsts kļūst par ANO, ES, Britu nāciju, Sadraudzības un Nepievienošanās Kustību locekli. Sakarā ar šo vienošanos Lielbritānija tomēr atstāj uz Kipras salas divas militārās bāzes (kopējā platībā 158,5 km2).
Izveido savu valsti
1974.gada vasarā Kiprā notiek Grieķijas militāristu izprovocēts valsts apvērsums un pie varas nākusī hunta sāk forsēt salas apvienošanos ar Grieķiju. Atsaucoties uz Garantiju līgumu, Kipras ziemeļus negaidīti okupē Turcijas karaspēks, pārņemot savā kontrolē trešo daļu salas teritorijas. Notiek asiņainas sadursmes grieķu un turku starpā. Gandrīz 200 000 cilvēku atstāj dzimtās vietas un dodas bēgļu gaitās. 1983.gadā Kipras turki pasludina valstisko neatkarību un izveido savu valsti – Ziemeļu Kipras Turku Republiku.
Tiesa, to joprojām nav atzinusi neviena pasaules valsts, izņemot Turciju. Abas Kipras vienu no otras atdala ANO apsargātā “zaļā līnija”. Ziemeļu Kipras Turku Republika ar vienu kāju atrodas Eiropas Savienībā (ES), bet tās pastāvēšanu neatzīst neviens ES dalībvalsts. Turcijā to dēvē par Kipras Turku Republiku, Grieķija – par turku okupēto Kipras teritoriju. Pagaidām Kipra ir starp visvairāk militarizētajiem reģioniem pasaulē – abpus “zaļajai līnijai” izvietoti Kipras grieķu un Kipras turku, grieķu, turku, ka arī ANO Bruņotie Spēki.
Apmeklē senu pilsētu
Esam iepazinušies ar Kipras vēsturi un starptautisko stāvokli, turpināsim “ceļot” kopā ar Ivetu un Guntaru pa izvēlētajām pilsētām. Pirmā pilsēta, kurā viņi ielidoja ir Larnaka – viena no pasaules senākajām pilsētām. Tās centrā atrodas senās pilsētas – karalistes Kitionas drupas. 9.gadsimtā feniķieši šeit nodibināja spēcīgu karalisti, bet 12.gadsimtā Mikēnu grieķi pilsētu nostiprināja ar milzīgām sienām. Kitiona – tā ir filozofa Zenona dzimtene. Viņš ir bijis stoicisma filozofijas skolas dibinātājs.
30 gadus Larnakā dzīvojis Svētais Lāzars. Bībelē rakstīts, ka viņš bijis sludinātājs. Līdz tam dzīvojis ciemā netālu no Jeruzālemes. Kristus bieži apciemojis Lāzara māju, saucis par savu draugu. Kad Lāzars miris un četras dienas jau atradies zārkā, Jēzus Kristus viņu atdzīvinājis. Vēlāk Lāzaram vajadzējis bēgt un slēpties Kiprā. Kā stāsta Bībele, daudzi jūdi, uzzinot par šo brīnumu, devās uz Vifānijas ciemu un, pārliecinājušies par to, kļuva cītīgi Jēzus Kristus sekotāji. Tas farizejiem nepaticis un viņi gribējuši atdzīvināto Lāzaru nogalināt. Kiprā Lāzaru sagaidījis apustulis Pāvils un Varnava. Lāzaram viņi piešķīra Kitijskas metropolīta amatu. 18 gadus viņš sludināja kristīgo ticību, kamēr šeit nomira. Viņš ir apglabāts Larnakā, Sv. Lāzara baznīcā. Šī baznīca rūpējas par trūcīgajiem, palīdz veciem nespējīgiem cilvēkiem, organizē pasākumus grūti audzināmajiem pusaudžiem.
Netālu no Larnakas Iveta un Guntars apskatīja slaveno pusizžuvušo sālsezeru, kur pastaigājas rozā flamingo.
Tālāk seko Limasolas apskate. Tā ir vīndaru galvaspilsēta. Apmeklēja vīna rūpnīcu, degustēja vietējos vīnus.
Pafosa ir tūristu iecienīta kūrortpilsēta. Te ir ne tikai smilšainas pludmales, bet arī īsti vēsturiski dārgumi. Pa ceļam uz Pafosu Iveta un Guntars apmeklējuši senās romiešu pilsētas Kurium drupas, fotografējušies uz antīkā grieķu – romiešu amfiteātra fona un pie apustuļa Sv. Pāvila kolonnas. Pēc nostāstiem viņš šeit esot pērts ar pletnēm. Vēlāk Pāvils pievērsis kristietībai romiešu gubernatoru. Unikāls piemineklis – Dionīsa nams, kurš pārsteidz ar pasaulslavenajām mozaīkām. Tās attēlo vīna dievu Dionīsu. Vēl Tēseja villa, Hērakla māja.
Pēc tam abi tūristi jūsmojuši par baltajām klintīm jūras krastā un peldējušies līcī, kur no putām iznākusi mīlas un skaistuma dieviete Afrodīte.
Vara pār dieviem un mirstīgajiem
Kā stāsta sengrieķu mīts – Afrodīte bijusi visskaistākā no visām dievietēm. Brīnumaina bija Urāna meitas Afrodītes dzimšana. Krona izkastrētā Urāna asinis ieplūda jūrā un sajaucās ar baltajām jūras putām. Kritēras salas tuvumā no jūras putām tad arī piedzima Afrodīte – “putnu radītā” (grieķu valodā “aphros” – putas). Maigs, viegls vējiņš aiznesa viņu uz Kipras salu, tāpēc dažkārt dzejnieki Afrodīti sauc arī par Kiprīdu.
Afrodīte iznāca no jūras, visa mirdzēdama savā daiļumā, tāpēc viņu sauc arī par Anadiomeni (grieķu valodā – “kas parādījusies jūras virspusē”). Krastā iznākušo daiļo mīlas dievieti zelta drānās ietērpa jaukās horas un haritas. Afrodītes zeltainos matus viņas izdaiļoja ar ziedu vainagu un aizveda dievieti uz Olimpa kalnu. Afrodītes skaistums apbūra visus Olimpa dievus. Mūžam jaunā, skaistā dieviete sāka dzīvot starp pārējiem dieviem, bet vara Afrodītei bija gan pār dieviem, gan pār mirstīgajiem ļaudīm, jo viņa spēja visos iedegt mīlas liesmu. Te Afrodītei palīdzēja viņas dēls un pastāvīgais pavadonis Erots. Viņam bija zelta spārniņi, kas deva iespēju pacelties gan virs zemes, gan virs jūras, bet rokā viņš vienmēr turēja zelta loku un plecā bultu maku. Tajā vienmēr bija bultas, no kurām izvairīties nespēja ne dievi, ne cilvēki. Ja Erots kādam sirdī raidīja savu bultu, tas iedegās mīlā.
Atdzīvina statuju
Reiz Kiprā bija valdnieks, ko sauca par Pigmalionu. Ilgu laiku viņš vairījās no sievietēm un dzīvoja vientulībā. Prieku viņam sagādāja tikai māksla. Reiz no ziloņkaula, kas bija balts kā sniegs, Pigmalions izveidoja brīnumdaiļas jaunavas statuju. Pats Pigmalions bija pārsteigts, ka viņš no ziloņkaula bija spējis izveidot kaut ko tik jauku un iedegās mīlā pret tēlu, ko pats bija izveidojis. Viņam statuja šķita gluži kā dzīva. Likās, ka tā tūlīt sāks elpot un staigāt. Pigmalions apskāva statuju. Skūpstīja to, un reizēm viņam likās, ka daiļā būtne viņam atbild.
Daudz maigu vārdu viņš veltīja statujai un dāvāja krelles, bet pirkstā uzvilka dārgakmeņos mirdzošu gredzenu. Pat gultu viņš tai pagatavoja un pārklāja ar purpura krāsas segu.
Kiprā tajā laikā notika svētki, kas bija veltīti dievietei Afrodītei. Cilvēki upurēja dievietei, lai iemantotu viņas labvēlību. Arī Pigmalions upurēja viņai un piegāja pie altāra. Viņš gribēja lūgt, lai dieviete atdzīvina statuju, taču neiedrošinājās, tāpēc klusi sacīja: “Ai, mūžīgie dievi! Ja reiz jūs spējat dot visu, dodiet man sievu, kas būtu tikpat kā no ziloņkaula darinātā statuja.” Zelta Afrodītei uzreiz bija skaidrs, ko patiesībā vēlējās Pigmalions. Trīs reizes upura liesma iemirdzējās un uzvijās augšup. Tā bija zīme, ka dieviete izdzirdējusi kautro lūgumu.
Pigmalions steidzās mājās, piegāja pie statujas un pieskārās tai. Pēkšņi viņš sajuta, ka ziloņkauls kļūst mīlīgāks un tajā ieplūst siltums. Pigmalionam šķita, ka statuja top mīkstāka, gluži kā vasks saulē. Kad viņš statuju noskūpstīja, tās sejā ielija sārtums un acis atvērās. Laimīgais Pigmalions slavēja dievieti Afrodīti un pateicās viņai, jo tā bija uzklausījusi Pigmaliona lūgumu. Viņš sarīkoja kāzas ar daiļo jaunavu, ko nosauca par Galateju. Šajās kāzās piedalījās arī pati mīlas dieviete. Pagāja laiks, un piedzima Pigmalionam dēls Pafs, kura vārdā nosauca pilsētu Kipras salā. Pafosa vēlāk kļuva slavena ar Afrodītes kultu.
Pārvērš ziedā
Afrodītei uz Kipras salas bija arī liela mīlestība pret jaunekli Adonisu. Viņu mīlēja arī pazemes valdniece Persefone. Strīdu izšķīra Zevs, kurš nolēma, ka Adonis pusgadu varēs pavadīt ar Persefoni mirušo valstībā, bet otru pusi gada – uz zemes ar Afrodīti, kļūstot par viņas pavadoni. Sadusmotā medību dieviete Artemīda par to, ka Zevs vienmēr dod priekšroku Afrodītei, uzsūtīja jauneklim meža kuili, kas viņu nāvīgi ievainoja. Afrodīte rūgti apraudāja Adonisa nāvi un pārvērta viņu ziedā, apslacinot viņa asinis ar nektāru. No viņa asinīm uzplauka rozes, bet no Afrodītes asarām – anemones. Tā vēsta senā leģenda.
Galvaspilsētā Nikosijā Iveta un Guntars ievērojuši, ka pilsēta sadalīta divās daļās un robežu kontrolē turku karavīri.
Nikosijas vēsture sākusies jau bronzas laikmetā. 11.gadsimtā tā ir salas galvaspilsēta. Tajā ir 50 baznīcas, karaļpils, venēciešu celtais aizsardzības valnis kopš 16.gadsimta. Tagad – daudz muzeju, katedrāle, viduslaiku celtņu, arheoloģisku pieminekļu, un ir lielākais administratīvais, politiskais, tirdzniecības un kultūras centrs.
Lefkara ciematā sievietes nodarbojas ar mežģīņu gatavošanu, bet vīrieši – ar lefkaritiku – sudraba apstrādi. Gids stāsta, ka pat mākslinieks Leonardo da Vinči nav spējis noturēties šo mežģīņu skaistumam un iegādājies baznīcai mežģīni altāra galdam.
Desmit dienas pagājušas abiem ceļotājiem ļoti ātri. Tās tagad atsauc atmiņā gan Afrodītes vannas ar Mīlestības strūklaku, gan Afrodītes un Adonisa tikšanās vietu – ar ūdenskritumu un jauko ezeriņu, Pafosa mozaīkas un Vēlēšanās koku, Svētā Pāvila kolonnu un Afrodītes akmeņus, Afrodītes tempļa drupas, Kikkosa klosteri un Olimpa kalnu, ūdenskritumus un skaistos kalnu ciematus. Kolosi un Ričarda Lauvassirds viduslaiku pilis, tautas amatnieku ciematus un pašu senāko cilvēku apmetni Kiprā – Hirokitiju, kā arī Napas un Protaras skaļās un jautrās pilsētas, kurās bija daudz jauniešu. Iveta nobeigumā saka, ka gribētu tur atgriezties vēl.
Kipra
Galvaspilsēta – Nikosija.
Iedzīvotāju skaits – 800 000.
Platība – 9251 km2.
Nauda – Kipras mārciņa.
Reliģijas – kristietība, islams.
Satiksme – kā angļiem – ceļa kreisā puse ir galvenā.
