Tā bija visai parasta sestdiena. Vismaz – tā sākās līdzīgi iepriekšējām.
Tā bija visai parasta sestdiena. Vismaz – tā sākās līdzīgi iepriekšējām.
No rīta bibliotēkā apmeklētāju vēl bija maz. Tie, kuri agrāk atbraukuši uz pilsētu un pirmo izvēlējušies apmeklēt bibliotēku, un tie, kuri, uz tirgu dodoties, ienesuši savas izlasītās grāmatas, soloties pēc pāris stundām atceļā paņemt vietā citas.
Esmu pamanījusi, ka pilsētnieki sestdienās mostas apmēram vienlaikus, un lasītāji cits pēc cita bibliotēkā ierodas ap pulksten vienpadsmitiem. Ap to pašu laiku uzbriest arī rindas veikalos.
Šoreiz apmeklētāju plūsmu aizsāka kāds students kopā ar tēvu. Kādu brīdi biju aizņemta ar viņiem vajadzīgo grāmatu meklēšanu, no kurām pašas nepieciešamākās jau atradās pie lasītājiem.
Mērfija likums! – visgudri noteica students, un abi pievērsās citām tēmām. Ierādīju abiem vajadzīgos plauktus un atgriezos pie galda. Tur jau rosījās pāris apmeklētāju.
Priekšgalā – puisis, kura izskatā jaušama visai liela tieksme līdzināties pankam vai reperim – šim stilam raksturīgo frizūru papildināja pāris riņķu vienā nāsī un ausī, stipri novalkātas džinsa bikses, ne pārāk tīra bārkstaina, ķēdēm apkārta jaka. Viņa apmeklējums gan nebija nekas neparasts – vismaz reizi nedēļā Gvido nāca, lai pastrādātu internetā. To darīt puisis vēlējās arī šoreiz. Par viņa interesēm jau iztālēm vēstīja ietērps, kā arī raksturīgie žesti un valoda. Daudziem šis tēls noteikti nebija pa prātam. Apsēdies pie lietotāju datora, Gvido iegrima darbā.
Tajā pašā laikā cits pēc cita telpā ienāca vēl citi apmeklētāji – pārsvarā gan pensionāres, starp kurām arī kāds salīcis večuks. To gan uzreiz nepamanīju, tikai saodu pazīstamo pelējuma un vecas mājas smārdu. Un vēl kaut ko – netīrības un urīna smaku. Ir gadījies būt vienā otrā pussabrukušā mītnē, kurā lietus līst uz galda, bet grāmatas ir rūpīgi ietītas avīzes vākos vai tiek glabātas celofāna maisiņos. Lasīt viņiem nevar liegt.
Ienākot bibliotēkā, lai arī plašā telpā, plecu pie pleca nostājas visai atšķirīgi cilvēki. Dažāda ir arī viņu reakcija uz šo veco un nesakopto cilvēku klātbūtni. Viens otrs saprotoši klusēs un neizrādīs savas izjūtas, cits turpretim metīsies kritizēt un visai atklāti izrādīt savu attieksmi, neizpratni un nožēlu – cik zemu cilvēks var krist savā pašvērtējumā, ja viņam vairs nerūp tīrība.
Pie galda stāvošo pulciņā jutu briestam nemierīgu rosību – sievietes, pagaidām vēl klusībā, protestēja pret šo viegli saožamo netīrības perēkli cieši blakus.
Tad kāda priekšgalā stāvētāja pastiepa roku un izvilka no citas lasītājas atnestās kaudzītes vienu, vēl manis neatzīmētu, grāmatu.
Tās manējās! – izdzirdu balsi virs savas rakstot pieliektās galvas. – Nebāziet savus nagus, kur nevajag! Uz galda pilns ar grāmatām – meklējiet tur!
Klusu atvainojusies, ka gribot tikai apskatīties, vainīgā atvilka roku, bet tikpat ātri atrada citu kaudzīti, kurā pārcilāt tur esošās tikko atnestās grāmatas.
Pagaidiet, lūdzu, – iejaucos, lai novērstu briestošo domu apmaiņu. – Arī tās es vēl neesmu paspējusi atzīmēt.
Ātri pievērsusies pirmajai grāmatu kaudzītei, vienu eksemplāru iespiedu rokās sievietei, kura pēc tā ļoti neatlaidīgi un steidzami bija kārojusi. Bet viņa pa to laiku jau bija noskatījusi kādu citu, kas rokā aizmugurē stāvošajai sievietei:
Vai es, lūdzu, drīkstu apskatīties?
Saņēmusi visai neapmierinātu, bet tomēr atļauju, sieviete pavirināja grāmatu, pierakstīja tās nosaukumu, atdeva atpakaļ un – pievērsās nākamajam lasītājam. Starp tā atnestajām četrām grāmatām viņa noskatīja vienu, un visai kategoriskā tonī pieprasīja to atlikt viņai.
Nostājusies rindas priekšgalā, sieviete nepacietīgi mīņājās, ne par soli neatstājot savas pozīcijas un vienlaikus traucējot pārējiem. Pār viņas plecu galda virsmu sasniedza kāda bezvārda roka, steidzīgi nolika grāmatu un – pazuda… Pat nepaspēju pajautāt, kas un kā.
Visu uzmanību veltot notikumiem ap šo grāmatu izlūkošanu, tikai pavirši dzirdēju un jutu, kā Gvido citu pēc citas printēja lapas un ik pa brīdim man gar muguru gāja pēc tām pie printera. Kaut kur zemapziņā nostrādāja brīdinājuma signāls, ka man jāseko līdzi arī viņam. Nez kāpēc šķita, ka dzirdēju papīru švīkstam, tam salocītam pazūdot kabatā. Pēc nākamajām lapām jau sniedzos pati, pie tam vēl prātā pieskaitot tās, kuras it kā dzirdēju jau izslīdam no printera.
Kopā ar šīm septiņām un vēl tām trim, kuras izprintēji pirms tam, tev būs jau desmit lapas, – brīdināju puisi.
Nēē, man ir tikai šīs lapas! – viņš visai pārliecinoši izsaucās, rādot izstiepto roku.
Apzinādamās, ka dzirdēju precīzi, kā arī jutu viņu vismaz pāris reižu pārvietojamies man gar aizmuguri, paliku pie sava:
Nu tad tās pirmās trīs lapas tev būs jāpameklē kabatās!
Brīdi parosījies, it kā iztaustot savu jaku, viņš izsaucās:
Nu, nav man nekā kabatās! Nekad nekā tur nav bijis!
Iesakot viņam pameklēt kārtīgāk, pievērsos sievietēm, kas jau bija kļuvušas gluži nemierīgas. Iedevusi priekšā stāvošajai nepacietīgajai gaidītājai kāroto otro daļu, noskatījos, kā, to paņēmusi, viņa iekārtojas pie galda loga tuvumā.
Kāda cita, sagaidījusi savu kārtu, sāka žēloties, cik neveiksmīgi pagājušajā reizē izvēlējusies grāmatas – no piecām neviena neesot patikusi. Visai mīļi uzsmaidījusi, viņa palūdza, vai es nevarētu viņai ko ieteikt. Dodoties pie plaukta, lai atrastu ko atbilstošu šīs sievietes gaumei, saklausīju citas visai neapmierinātas nopūtas. Atgriežoties atpakaļ pie galda, rindā saskaitīju astoņus stāvētājus.
Nākamais savu kārtu gaidīja vīrietis, kuram raksturīga interese par visu, kas attālāk nolikts, kas nav uzreiz dabūjams. Par to grāmatu, kas kaudzes apakšā vai tālu aizmugurē; par to, kuru aizrunājis kāds cits; par to, kas atlikta labošanai. Izdabājot visiem viņa “Parādiet, lūdzu, to!” un “Kas tā ir?”, jutu, kā aizrit laiks…
Kāda sieviete brīdināja aizmugurē stāvošo, ka viņa uz mirkli aiziešot apsēsties…
Ap to pašu laiku Gvido bija izprintējis vēl desmit lapas un cēlās, lai tās paņemtu. Pasniegusies viņam pretim, paziņoju:
Tātad – nu jau divdesmit lapas!
Nu nav man to trīs lapu! Nav! Varat pārmeklēt mani!
Visai nosvērti ieskatoties viņam acīs, teicu:
Tu pats tūlīt izvilksi no savas labās kabatas tās trīs lapas!
Izturējusi viņa nikno skatienu, atkal pievērsos pārējiem gaidītājiem.
Nākamais bija skolnieks, kuram ātri un viegli plauktā atradu vajadzīgo grāmatu un gribēju jau pierakstīt, kad izrādījās – puisim nebija lasītāja kartes un prātā ne mazākās nojausmas par grāmatu atdošanas termiņu. Palūgusi viņu pagaidīt, jo tādā gadījumā kartītes meklēšana aizņems krietni vairāk laika, pievērsos nākamajam lasītājam – salīkušajam večukam. Viņam izkustoties, uzvēdīja viss smaku spektrs, un sievietes, kas jau tā ieturēja distanci, atkāpās soli vēl tālāk.
Kāda pensionāre, visai demonstratīvi nopūzdamās, devās loga virzienā. Lai gan pie loga tuvumā esošā galda kāda cita pārlapoja grāmatu, viņa atvēra logu. Jutu, kā svaiga vēja pūsma pārskrien telpas daļu un pazūd atvērtajās durvīs. Caurvējš…
Tās sarunas sākumu, kas notika pie šī galda, es nesaklausīju – biju aizņemta ar večuku, kurš, izvēlējies grāmatu visai gaišā vākā, nu man skaidroja, kā to ietīšot avīzē, lai nenosmērējoties. Vēroju sen ziepes neredzējušās, kvēpiem piesūkušās rokas un domāju ne tikai par grāmatas vākiem… Un jau kuro reizi attapu, ka esmu par smalkjūtīgu, lai cilvēkam aizrādītu uz elementāru tīrības ievērošanu. Vākus jau viņš aptīs ar avīzi…
To vērodama, saklausīju teikumus, kas atskanēja no loga un galda puses:
Bet gaiss taču jāizvēdina! Vai tad jūs nejūtat, kāda te smaka?
Un jūs – vai tad jūs neredzat, ka es te strādāju? Ar kādām tiesībām…
Bet smaka! – iebilda pirmā. – Smaka taču jāizvēdina!
Kāda balss man virs galvas visai zīmīgi novilka:
Un ļaunie gari arī!..
Kāda rindā stāvētāja nospurdza, citas klusēja, jo nebija jau tā īsti saprotams, uz ko tas mērķēts.
Sieviete, kas pirms brīža sēdēja pie galda, visai kategoriskā tonī vērsās pie manis:
Vai tad tas neietilpst jūsu pienākumos šeit ieviest kārtību?
Pārtraukusi pierakstīt večukam grāmatas, piecēlos, lai dotos pie abām sievietēm, vēl gan īsti neizprotot, kas man pareizāk būtu jādara.
Man ceļā stāvēja Gvido ar uz āru izvilktajām jakas kabatām, tāpēc biju uz brīdi spiesta apstāties. Tieši tik ilgi, lai pamanītu, ka puisis, kurš jau labu brīdi bija gaidījis, līdz atradīšu laiku viņa grāmatas pierakstīšanai, ir sapratis, ka tik drīz tas nenotiks, un pēkšņi izlēmis izmantot šo jucekli, lai atstātu bibliotēkas telpu. Līdz ar puisi ceļā bija saposusies arī no viņa rokām neizlaistā grāmata – pat azotē nenoslēpta.
Jaunekli, jūs aizmirsāt pierakstīt grāmatu! – pārsteigta, ka vispār to pamanīju, vēl spēju noreaģēt laikā.
Es taču atnesīšu atpakaļ! Jums tāpat tagad nav laika meklēt manu kartīti!
Viņš teica vēl kaut ko, bet to es nedzirdēju – pie atvērtā loga abu sieviešu domu apmaiņa bija pieaugusi skaļumā. Pie galda stāvošie savukārt runāja par zagli – vēl īsti nesapratu par kuru – to, kurš negribēja maksāt par trijām lapām, vai to, kurš grasījās iznest grāmatu.
Vienu brīdi apjuku, jo nesapratu, kuru pirmo nolikt pie vietas. Visi – satraukti, katram bija kas sakāms.
Tanī mirklī no plauktu starpas iznira vīrietis, par kura klātbūtni šajā haosā jau biju piemirsusi. Nostājies gandrīz telpas vidū, saliecis rokas elkoņos un atbalstījis tās uz sava varenā stāva gurniem, viņš visai iespaidīgā basā izsaucās:
Velns parāvis! Kas te notiek? Klusums būs vai nebūs?
Vērā ņemama noteikti bija ne tikai viņa balss intonācija, bet arī ķermeņa komplekcija un stāja. Varbūt visu šo iemeslu dēļ, varbūt tāpēc, ka tik negaidīti, bet telpā iestājās momentāns klusums. Pat es pakļāvos šim pārsteigumam un, tā arī neko neatrisinājusi, apmulsusi apsēdos savā krēslā.
Jau nākamajā brīdī sieviete ar grāmatu rokās cēli aizsoļoja uz pretējo telpas stūri un apsēdās pie cita galda. Logs tā arī palika atvērts. Puisis ar nepierakstīto grāmatu bez ierunām nostājās rindas galā. Večuks jau bija saknosījis savu grāmatu tarbiņu un atvadījies posās uz durvju pusi. Gvido klusām atvainojās, ka atradis tās trīs lapas – aizslīdējušas aiz galda stūra.
Rindā stāvētāji neizdvesa ne vārda, ja neskaita klusus “paldies” un “visu labu”.
Tikai dienas beigās man bija iespēja izvērtēt visu šo likumsakarību virkni. Brāzmu, kas pārskrēja īsā laika sprīdī un nepalika nepamanīta.
Kurā brīdī viss sākās? Vai tad, kad Gvido “neatcerējās” par pirmajām trim lapām? Jau tad jutu, ka rindā stāvētāji nemierīgi saviļņojas.
Vai tad, kad kādai sievietei bija svarīgi dabūt tieši to, kas citam rokās? Vai tad, kad kādam vajadzēja aptaustīt ar rokām visu, kas acīm saskatāms?
Kaut gan – visdrīzāk tad, kad ienāca večukiņš. Ja sieviete nebūtu paļāvusies impulsam atvērt logu, tai otrai nebūtu iemesla iebilst.
Kā vajadzēja rīkoties man? Vai es šajā situācijā ko būtu varējusi izmainīt? Kā tas būtu atrisinājies tad, ja nebūtu šā vīrieša komandas “mierā!”?
Cik daudz godaprāta būtu katram apmeklētājam, lai saprastu, kurā brīdī katrs ir pieļāvis kļūdu, tā izraisot visu šo notikumu virkni? Šo negatīvo emociju gūzmu.
Tikpat labi tas varētu būt noticis arī veikalā, autobusā, uz ielas vai kur citur – visai bieži ir nācies novērot, kā viena cilvēka negatīva attieksme vai impulsīva rīcība ātri vien izraisa reakciju otrā, radot jaunas kļūmīgas situācijas. Un diezin vai vienmēr blakus atradīsies kāds, kurš ar vienu spēcīgu uzsaucienu spēs ieviest kārtību. Kas gan sevi savaldīs, ja ne pats!
Varbūt, pirms spert soli, vajadzētu mirkli padomāt, kas vēl atrodas uz šī ceļa, kādu atbildes reakciju šis solis varētu izraisīt. Dzīvē jau tāpat kā uz šaha vai dambretes galdiņa – ir jāapsver katrs nākamais gājiens.
