Adventes laiks Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā pienāca nemiera pilns.
Adventes laiks Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) pienāca nemiera pilns.
Pretrunīgi viedokļi par mācītāja Jura Cālīša atstādināšanu no amata rosina pārdomāt un pārvērtēt garīgās vērtības. Diemžēl trūkst skaidrojuma un pamatojuma, tāpēc uz sarunu aicināju Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Ati Grīnbergu.
– Vai var uzskatīt, ka tas ir arhibīskapa Jāņa Vanaga lēmums, kuram pārējie bez ierunām pakļaujas?
– Diemžēl masu saziņas līdzekļi informē, ka Jura Cālīša atstādināšana no amata ir arhibīskapa Jāņa Vanaga diktatorisko metožu rezultāts. Patiesībā viņš ir izcili iecietīgs. Mācītāju konferencē, kurā es piedalījos, arhibīskaps Jānis Vanags bija tas, kurš piedāvāja tolerantāku veidu, kā vēl runāt ar Juri Cālīti. Savukārt es bez kādām bailēm izteicu atšķirīgu priekšlikumu, par kuru balsoja mācītāju vairākums.
– Vai ierosinājāt atstādināt Juri Cālīti no mācītāja amata?
– Nē, es ieteicu viņa lietas izskatīšanu nodot baznīcas kapitulam. Tajā ir arhibīskaps, viņa vietnieks un 14 iecirkņu prāvesti. Tātad 16 cilvēkiem bija dots konferences mandāts izlemt. Šaubos, vai kādam bija jābaidās no arhibīskapa.
– Tomēr sabiedrībā valda neizpratne par kapitula lēmumu, jo baznīca taču pieņem visus un nevienu neatstumj. Vai varbūt ir atšķirīgas prasības pret draudzes locekļiem un mācītājiem?
– Tas ir jautājums par izpratni, kas ir mācītāja amats. Ja tas ir tikai funkcija, ko izpilda dievkalpojuma vai grēksūdzes pieņemšanas laikā, tad pēc tam var teikt, ka izsaka vien savu personīgo viedokli, kas neatbilst sludinātajai mācībai. Tā ir bezatbildīga attieksme. Patiesībā mācītāja amats ir tas, kas tu esi 24 stundas diennaktī. Sabiedrība tieši tā vērtē mācītāju, tāpēc atbildība ir daudz lielāka par jebkuriem vārdiem un rīcību. Zinu, ka mācītājs ar savu rīcību var iztukšot baznīcu. Tā bija arī Alūksnē, bet tagad ļoti daudzi ir atpakaļ, jo redz, ka baznīcā atgriežas tradicionāla ticība.
– Kāpēc nav pieļaujams Jura Cālīša kā mācītāja viedoklis, ka ir jābūt tolerantiem pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem? LELB ārpus Latvijas prāveste Ieva Graufelde, tāpat reliģiju pētniece Agita Misāne atzīst, ka tādējādi Latvijas luteriskā baznīca cenšas saglabāt nemainīgas formas kopš viduslaikiem, turklāt atšķirīga viedokļa paušanas nepieļaušanu salīdzina ar inkvizīcijas metodēm.
– Visos laikos visefektīvākais veids, kā ietekmēt un vadīt pūli, ir emocionāla argumentācija. Tai civilizētā diskusijā nav vietas. Visi grautiņi un viduslaiku linča tiesas ir izsauktas ar emocionālu pūļa uzkurināšanu. Par tādu var uzskatīt arī inkvizīcijas piesaukšanu. Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca vienmēr ir bijusi toleranta pret jebkuru grēcinieku, arī homoseksuālistu, bet tā nekad nav un nebūs toleranta pret grēku. Tas nozīmētu izslēgt iespēju saņemt Dieva piedošanu. Runājot līdzībās, cilvēks, kas neatzīst sevi par slimu, nesaņem ārsta palīdzību un var nomirt.
Mācītāju konferencē, kas notika pēc “Rīgas praida 2005” dievkalpojuma, mācītājs Aleksandrs Bite teica: “Ja šiem cilvēkiem (homoseksuālistiem) ir tādi draugi kā Juris Cālītis, tad viņiem ienaidnieki nemaz nav vajadzīgi.” Tā ir dziļa patiesība attiecībā uz izpratni par to, kā izpaužas baznīcas mīlestība.
– Televīzijas intervijā arhibīskaps Jānis Vanags teica, ka vecajās Eiropas demokrātijas valstīs jau redzams, ka homoseksuālisms ir ceļš uz iznīcību.
– Tā tas ir. Dievs ir radījis vīrieti un sievieti, lai viņiem dzimtu bērni un turpinātu cilvēku paaudzes. Tāpēc valsts vienmēr ir aizsargājusi ģimenes tiesības, vecāki (tēvs un māte) rada sabiedrības locekļus, kas valsti darīs bagātāku un stiprāku. Divu viendzimuma cilvēku savienība ir patērējoša, jo tā labākajā gadījumā spēj radīt tikai materiālas vērtības, bet ne bērnus. Tas nozīmē, ka homoseksuālistu laulības iznīcina sabiedrības pamatus.
– Žurnālisti brīnās, ka baznīca tikai tagad vērsusies pret Juri Cālīti, jo līdzīgas domas un uzskatus viņš paudis arī iepriekš.
– Tas ir vēl vien pierādījums, ka bez nopietniem iemesliem nevienu no mācītāja amata neatstādina. Tas notika tikai pēc tam, kad viņš ar konsekventu kultisku rīcību apstiprināja savus uzskatus. Juris Cālītis tika apstiprināts par “miera sūtni” mūnistu kustībai un lūdza Dievu, lai tās darbība Latvijā sekmētos, turklāt pieņēma vīna kausu. Tas nozīmē atzīt šīs kustības līderi Mūnu par Jēzus Kristus vietnieku. Tās ir lietas, par kurām ne tikai atstādina no amata un Dievgalda kopības, bet arī izslēdz no baznīcas. Šis pēdējais tomēr nav noticis.
– Juris Cālītis joprojām ir anglikāņu baznīcas draudzes mācītājs un arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns…
– Nezinu komentēt, kāpēc šī situācija tāda ir izveidojusies, ka viņš ir divu visai atšķirīgu baznīcu mācītājs jeb divu kungu kalps. Protams, Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai nav nekādas teikšanas par viņa kalpošanu anglikāņu baznīcā vai atbilstību dekāna amatam.
– Dzirdēts, ka luterāņu mācītāji izsaka šaubas, vai vēršanās pret Juri Cālīti neradīs šķelšanos baznīcā un draudzēs. Par to liecina vēstule ar viņa atbalstītāju parakstiem.
– Jā, mācītājiem ir šaubas. Šī situācija daudzreiz likusi šaubīties arī arhibīskapam. Viņš pats teicis, ka šaubīšanās ir jebkura vadītāja darbības ierocis. Nevis šaubīšanās kā neizlēmība vai bailes un nesapratne, bet šaubīšanās par to, vai, lietojot doto varu, nenodara pāri. Mācītāji šaubījās par tik radikālu rīcību, bīstoties no sabiedrības viļņošanās un atklātā atsevišķu cilvēku grupu spiediena masu saziņas līdzekļos. Viņi bažījas, ka tas varētu kaitēt baznīcai. Manuprāt, nav ne jāšaubās, ne jābaidās. Ne mēs, bet Dievs sargā baznīcu, kura paliek uzticīga Kristus mācībai.
– Vai sabiedrības viļņošanās neizraisīs daudzu aiziešanu no LELB?
– Nenoliedzami, tas kaut kādā mērā ir noticis. Jura Cālīša draudzes locekļi ir paziņojuši, ka līdz ar mācītāju arī viņi ir izslēgti. No tā varam secināt, cik daudz par baznīcu un draudzi mācītājs spējis iemācīt, ja viņi baznīcas un draudzes identitāti pilnībā attiecina uz vienu mācītāju. Ja ir viņš, esam mēs. Ja viņa nav, neesam arī mēs. Tas ir klajā pretrunā ar jebkādiem kristīgas baznīcas izpratnes pamatprincipiem.
Tas ir veids, kā baidīt un uzkurināt sabiedrības noskaņojumu. Patiesībā nav nekādu “daudzu”, kas gatavojas aiziet no baznīcas. Šie atsevišķie cilvēki no dažādām draudzēm, kas piebalso Jurim Cālītim, ir atraduši veidu, kā šūpot sabiedrību un baznīcu. “Nu baznīcai ir beigas!” – šis atzinums ir dzirdēts neskaitāmas reizes. Baznīca pastāv uz stiprākām lietām un nebaidās no šādiem apgalvojumiem.
– Acīmredzot pamatoti ir atzinumi, ka Latvijas luteriskās baznīcas tradīcijas un rituāli ir nemainīgi. Turpretim daudzās Rietumeiropas baznīcās ir jūtams, ka tajās ievieš mūsdienīgas formas.
– Jā, ļoti populārs ir kļuvis aicinājums baznīcām plašāk atvērt durvis. Tas balstās uz maldīgu priekšstatu, ka visiem noteikti jāatrod sava vieta baznīcā. Nekad visi nebūs baznīcā! Vienus Dieva vārds ved pie grēku nožēlas, pie Kristus un baznīcas, savukārt citus pārvērš par vēl lielākiem Dieva ienaidniekiem, jo viņi negrib sevi atzīt par grēciniekiem. Visas pasaules baznīcu pieredze liecina, ka pa atvērtām durvīm pēc kāda laika iziet to patiesi locekļi. Viņi tās sienās baznīcu vairs neatrod.
Baznīca pastāv savā mācībā un tradīcijās. Tajā ieskanas jauna mūzika, sprediķi tiek veidoti mūsdienu cilvēkam uztveramākā formā, bet ir lietas, kuras nav jāmaina. Tas ir lielākais trumpis, ko modernās baznīcas ir paspēlējušas un zaudējušas. Šis trumpis nozīmē, ka ārkārtīgi mainīgajā, modernajā pasaulē, kur cilvēks vairs nesaprot, kas ir balts un kas ir melns, baznīca ar savu nemainīgumu kļūst par stabilu vērtību. Tradicionālā ortodoksālā baznīcā, kāda ir LELB, cilvēki vienmēr var atrast to pašu – tur joprojām piedod grēkus, joprojām laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, joprojām bērnus ir labi audzināt ģimenē…
– Vai tas nozīmētu, ka luteriskā baznīca vēršas pret homoseksuālistiem?
– Nekādā gadījumā! Ir ļoti viegli izprovocēt naidīgu reakciju pret homoseksuālistiem, jo mūsu sabiedrība ir konservatīva un tradicionāli domājoša. Homoseksuālisti ar savu izaicinošo izturēšanos daudzos izraisa nepatiku vai pat naidu. Cilvēki nav mācīti būt “miera mikas” konflikta situācijās, un šādu viņu reakciju pēc tam attiecīgi pasniedz – redz, kādi viņi neiecietīgi. Heteroseksuāli cilvēki tā parasti nerīkojas – viņi neorganizē demonstrācijas “Mēs esam par divdzimumu seksuālām attiecībām!”.
– Varbūt vajadzētu?
– Varbūt ne. Pieļauju, ka daudzi homoseksuālisti nekad neiepazīs baznīcas mīlestības pilno un gādīgo attieksmi pret viņiem, jo neskaitāmas publikācijas masu saziņas līdzekļos viņos rada bailes tuvoties baznīcai. Propaganda radījusi atziņu, ka baznīca viņus ienīst un nepieņem.
– Pagājušajā gadā Alūksnes luteriskās baznīcas koris viesojās Somijā, kur iepazina māsu draudzes. Tās piedāvā jauniešiem ne tikai iespēju dzirdēt Dieva vārdus un lūgt, bet arī darboties dažādos pulciņos. Vai tas ir ceļš, kā baznīca varētu jauniešus piesaistīt ticībai un lietderīgai brīvā laika pavadīšanai?
– Ļoti daudzas Eiropas baznīcas, attālinoties no tradicionālas baznīcas prakses, kaut kādā brīdī ir pamanījušas, ka pa “atvērtajām durvīm” cilvēki iet ārā, nevis nāk iekšā. Tās ir nobijušās sludināt vienkāršo un skaidro Dieva vārdu mācību, tāpēc to daļēji aizstāj ar sociālo kalpošanu. Labdarība un sociālā gādība, arī pulciņi dažādām interešu grupām, spēj atturēt jauniešus no alkohola vai narkotiku lietošanas. Tomēr tam nav tieša sakara ar to, kas ir baznīca. Ja tajā ir skaidra mācība un dievkalpošanas prakse, tad papildus tai baznīcā var būt jebkas. Turpretim bez tās baznīca vairs nav baznīca.
– Daudzi cilvēki ir apjukuši viedokļu pretrunās. Viņi baidās nebūt demokrātiski un toleranti, tāpēc bez pārliecības atbalsta nereti atšķirīgus viedokļus.
– Baznīcai pārmet, ka tā nav demokrātiska. Jā, tās kancele nekad nav bijusi viedokļu tribīne. Tā ir Kristus radīta. Bīskapu un mācītāju uzdevums ir turpināt šo nemainīgo mācību, līdz Jēzus Kristus nāks otrreiz savu baznīcu atbrīvot. Mūsdienu modernajā demokrātijas pasaulē tiek pieņemts, ka baznīca ir tā vieta, kur vairākums var nobalsot, kas ir patiess vai nepatiess. Nē! Baznīca savā mācībā ir autoritatīva, un tā nekad nav atdota publiskajam viedoklim.
Kristus gana amatu draudzē pilda mācītājs. Pirmie vēsti par Kristus piedzimšanu dzirdēja tieši gani. Viņi devās pielūgt savu patieso un vienīgo ganu, kas tobrīd vēl mazs un neaizsargāts gulēja silītē. Tagad cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka daudz drošāka dzīve ir gana vadībā, nevis mēģinot pašam izlauzties cauri nedraudzīgai videi un briesmām. Adventes laikā novēlu, lai mēs varētu būt gana – Jēzus Kristus – taustāms atspulgs.
