Ņina Alvatere tāpat kā vīrs Salvis dzimusi Auna zīmē, tomēr varot droši iet viens otram pretī pa laipu – badīšanās nebūs.
Ņina Alvatere tāpat kā vīrs Salvis dzimusi Auna zīmē, tomēr varot droši iet viens otram pretī pa laipu – badīšanās nebūs. Starp viņiem nekad nav bijis ne skandālu, ne asas vārdu pārmaiņas. Tiesa, pirmajos kopdzīves gados esot bijusi savstarpēja pierīvēšanās, lai abas ābola pusītes pasētu kopā.
Alvateru ģimene dzīvo Mālupes pagasta “Jaunmežniekos”. Neliela koka māja, saimniecības ēka un pirts ceļa malā. Kad piebraucam, saimniece smaidīdama nāk no kūts. Redzams, ka ārā rosās arī vīrs un vecākais dēls. Jaunākie, sasēduši dīvānā, skatās multiplikācijas filmas televīzijā. Vakaros un brīvdienās visi ir kopā, jo tieši tā iespējams just blakus vecākus un brāļus.
“Ģimenē esam seši. Sākšu ar pašu lielāko un vecāko – vīrs Salvis. Viņš strādā par mežsargu Mālupes mežniecībā. Es esmu pastniece. Vecākajam dēlam Aigaram pavisam drīz būs 15 gadu, un viņš beigs pamatskolā 8.klasi. Vidējais dēls Valdis mācās 6.klasē, jaunākie brāļi Armīns un Alvis ir dvīņi. Viņiem šis ir pirmais mācību gads skolā,” iepazīstina Ņ.Alvatere.
Pusaudžu simpātijas pāraug mīlestībā
Mālupes pasta nodaļā viņa strādā tikai ceturto gadu, jo 11 gadus dzīvoja mājās ar bērniem. Kad tie paaugās, secināja, ka vēlas vairāk būt sabiedrībā un strādāt. Tagad viņa ir cilvēkos, tāpēc atgriezies dzīvesprieks un smaids sejā. Vienīgā problēma ir visu paspēt izdarīt. Ņina dzimusi Liepnā, bet pēc tam vecāki pārcēlās uz Alodzeni un Sofikalnu Mālupes pagastā. Tad meitene ar Salvi dzīvoja kaimiņos. Viņš ar Ņinas brāli mācījās vienā klasē, visi kopā gāja uz ballēm. “Nekas jau tur nebija, bet pēc skolas beigšanas kaut kas sāka veidoties… Laikam tā bija lemts,” secina viņa.
Augustā Sofikalna klubā svinēja lielas kāzas. Vīramāte turpat dzīvo, tāpēc bija ērti gan galdus klāt, gan vietu dancošanai atrast. “Vēl tagad atceros, cik jauka bija mūsu laulības reģistrācija. Pagastā tā ir sirsnīgāka nekā pilsētā. Pagājušajā gadā svinējām 15. kāzu gadadienu, nesen pagastā bija ģimeņu vakars, kurā to atcerējās,” saka Ņ.Alvatere. Viņa atzīst, ka līdz ar gadiem mainās domas par ģimeni. Kad apprecējās, Ņinai bija tikai 19 gadu, Salvim – 21 gads. Mīt gredzenus mudinājuši vecāki, jo paši varbūt arī nebūtu tik ātri par to izšķīrušies. Tagad viņi secina, ka labi vien bija.
Meitas vietā
atskrien dvīņi
Ģimenē aug četri dēli. Vecākiem pēc diviem puišiem, protams, gribējās meitu, bet nekā. “Nu jau plāns ir pārpildīts. Vairāk nevajag,” saka sieviete. Viņa labi jūtas starp četriem vīriešiem. Visi ir aizņemti, bet mājas darbos iesaistās bez lieka mudinājuma: krāsnis iekurina, mazgā traukus, gatavo ēst. Kad no pasta sūtījumu iznēsāšanas atgriežas māte, reizēm atliek tikai pabrīnīties – viss ir padarīts. Tiesa, seko lūgums – vai nevarētu aiziet…. Tagad Ņina jau zina, kas sekos, bet nav ne vajadzības, ne vēlmes iebilst. “Cilvēki ir dažādi, bet pastnieku gaida visi. Tas ir patīkami, bet daudziem gribas arī parunāties. Kad būs motorizēta pasta piegāde, tam vairs nebūs laika,” spriež Ņ.Alvatere.
Viņai patīk dejot, sportot, arī floristika. Tiesa, reti atliek laiks kādu darbu no dabas materiāliem izgatavot. Sevišķi vasarā diena paiet vienā skriešanā – darbs, dārzs, kūts un māja. Pašlaik govs nav jāslauc, jo tai drīz būs teliņš. Tad atkal būs piens, biezpiens un siers. “Jaunmežniekos” siers ir bieži galdā. Saimniece iemanījusies to ātri sasiet. Kad katru dienu ir piens, liekas, ka bez tā var iztikt. Tagad ļoti izjūt piena trūkumu. Piemājas saimniecībā izaudzē visu, kas nepieciešams ģimenes iztikai. “Kamēr bērni dzīvo mājās, tikmēr varam nodrošināt viņus. Kā būs tālāk, nezinām. Vasarā abi lielākie zēni strādāja, lai sagādātu skolai apģērbu un apavus. Viņi Sildgundas purvā lasīja krūmmellenes,” stāsta māte.
Tēvs ir paraugs
dēliem mācībās
S.Alvaters mācās Lauksaimniecības universitātē neklātienē, lai iegūtu augstāko izglītību mežsaimniecībā. Bez tās varētu palikt bez darba. Vēl jāpabeidz diplomdarbs, un tad jau diploms būs kabatā. Nebija viegli atsākt mācības, tomēr viņš saņēmās. Ņinai arī gribas studēt, bet jārēķinās, ka nākamgad pamatskolu beigs vecākais dēls. Viņš vēlas turpināt mācības Alūksnes ģimnā-
zijā. Patīk sports, arī matemātika, bet pagaidām nav zināms, par ko kļūs. Māte ievērojusi, ka sevišķi cītīgi puisis mājās nemācās, tomēr atzīmes ir labas. Nereti vasarā iet tēvam līdzi uz mežu, bet ziemā ir jāspēlē hokejs, volejbols un jāpiedalās sacensībās. Vidējais brālis ir 8.-9.klases komandas rezervists.
“Mazajiem patīk viss – gan mācīties, gan skriet. Dvīņu nedarbi nav jūtami. Ja apģērbs ir vienāds, tad vienīgi no muguras varu sajaukt. Viņi nav līdzīgi. Armīnam ir apaļāka seja, bet Alvim – šaurāka,” uzskata māte. Arī raksturs esot atšķirīgs, viens ir skaļāks, otrs – klusāks. Izrādās, ka viens izvēlējies būt mātes, otrs – tēva dēls. Turklāt viņi paši ir tā sadalījuši. Alvis nepacietīgi gaida, kad nedēļas beigās Salvis atbrauks no studijām Jelgavā. Tad viņš ir kā pielipis tēvam. Skolotājas cenšas dvīņus atpazīt pēc to sēdvietām solā, mēģina atrast kaut ko raksturīgu katram.
“Skolā viņus lutina. Abi ir maza auguma, varbūt tāpēc. Direktors joko, ka pie apģērba jāpiešuj vārdi, lai brāļus atšķirtu,” spriež māte. Vecākais dēls tiekot galā ar mazajiem gandrīz labāk nekā viņa, jo tie respektē brāli.
Ja uzkāpj kokā,
jāprot arī nokāpt
Brīvdienās visi ir kopā. “Vajadzīga sapratne vienam pret otru. Tas attiecas arī uz bērniem. Kad Aigaram bija 13 gadu, tad jutām dēla grūto pusaudža vecumu. Nereti puisis uzkāpa kokā tik augstu, ka nekādi to nevarēju sasniegt. Teicu – uzkāpi, tad drīz arī nokāpsi,” atceras māte. Viņa bija pacietīga, un patiesi dēls nomierinājās. Ņina neuztver saasināti zēnu rakstura šķautnes, jo zina, ka arī vīrs reizēm ir gatavs kā auns skriet ar pieri sienā. Nav nozīmes kliegt un pārmest.
“Katrs mēs esam izgājuši caur pusaudža spurainību. Vairāk man ir bail no tā laika, kad zēni mācīsies vidusskolā, augstskolā vai varbūt dosies uz ārzemēm peļņā. Redzu, kā to pārdzīvo citas mātes. Tomēr ceru, ka viss būs labi,” saka Ņ.Alvatere.
Salvim vaļasprieks ir medības. Mājās glabājas ragi, ragi un ragi. Ņina tos istabās negrib redzēt, bet pirtī uz tiem var pakārt drēbes. “Pirts mums ir pašu celta. Vīrs cēla, un mēs ar bērniem palīdzējām. Tiesa, tā nav guļbaļķu, bet vienkāršāka būve. Turas jau vairākus gadus, un nekādas vainas. Tā ir liela, tāpēc gandrīz katru sestdienu ciemiņi brauc pērties. Cik darām, tik paši,” skaidro Ņina.
Pirts bija gatava viņas vārdadienā. Lielas svinības ģimenē nerīko, bet vienmēr atceras jubilārus. Tradicionāli cep torti. To darīt prot arī Aigars, kurš prasa tikai padomu – cik daudz produktu vajadzīgs, kas un kā jādara.
Māte secina, ka puisim patīk tādas lietas. Kas zina, varbūt dienās būs pavārs vai konditors. Tāpat iespējams, ka kāds dēls būs mežsaimnieks. Ziemā visi kopā dodas uz mežu piebarot stirniņas. Nevar priekā neietrīsēties sirds, kad šie skaistie dzīvnieki staigā tik tuvu mājai.
