Alūksnes slimnīcas anesteziologs Pēteris Kučiks rīt svin dzimšanas dienu.
Alūksnes slimnīcas anesteziologs Pēteris Kučiks rīt svin dzimšanas dienu. Kopīgi pārlapojam viņa dzīves svarīgākās lapas – par mīlestību, darbu un hobijiem – ceļošanu un fotografēšanu. Pēteris nebaidās atzīt, ka dzīves skaistums slēpjas tās kustībā. Un viņa dzīve joprojām ir kustībā. Tātad tā ir skaista.
“Pēc dabas esmu straujš. Es varētu salīdzināt, ka mana dzīve ir kā tango – palaikam ir straujš atsitiens. Es nezinu, cik daudz man par sevi stāstīt. Dzīvi nevar tā kā grāmatu pārrakstīt, ne arī pāršūt, un tas nav arī vajadzīgs. Dzīves pelēcīgās lapaspuses lai paliek tādas, kādas ir. Arī tās, kas ir Bakha (auglības un vīna dieva romiešu mitoloģijā) rakstītas. Tāds nu ir mans liktenis, ko vada Saturns. Un nevajag tajā ne vainot citus, ne sevi dedzināt. Vien zinu, ka pārliekā uzticēšanās mani visvairāk vīlusi. Esmu dabūjis ciest par spītu un neatkarību,” saka Pēteris.
Mazais puisītis no dziļās Latgales
Pēteris medicīnu neizvēlējās nejauši. Būdams mazs puika, lasījis dažādas ārstnieciskās zālītes, prasījis mammai, kā tās sauc, kam tās palīdz. Jau 13 gadu vecumā gājis uz medicīnas skolu. “Kā lauku puisis sadūšojos, devos uz Rīgu, lai mācītos par mediķi. Rīgas 2. medicīnas skolā, kas tolaik bija labākā, teica, ka esmu par jaunu, lai vēl paaugos. Sapratu, ka visa pamatā ir pārliecība un liela gribēšana. Ja tu pārliecini ar stāju, ar domu, ar savu varēšanu, tad dzīvē visas durvis ir vaļā. Tā es arī ar savu neatlaidību skolā tiku uzņemts 13 gadu vecumā,” atminas Pēteris.
No 16 gadiem viņš strādājis par feldšeri.Viņš vēl tagad atceras, ka par pirmo naudu nopircis kerzas zābakus, lai ar tiem var izbrist dubļus līdz slimajiem pacientiem. Tad nopircis uzvalku, smalkas balles kurpes un fotoaparātu. Kā tajā laikā sācis fotografēt, tā fotokameru no rokām nav izlaidis.
Sekoja studijas Medicīnas institūtā, kuru Pēteris absolvēja ar izcilību. Rīgā sācis strādāt 4. pārvaldes slimnīcā, ko tautā mēdza dēvēt par Kremļa filiāli, un pēc gada jau bija šīs nodaļas vadītājs. Tajā laikā liktenis bija paredzējis Pēteri mētāt. “Ģimenes apstākļi mainījās, paliku bez jumta. Ar ministrijas pārcelšanu aizgāju strādāt uz Gulbenes slimnīcu. Un no turienes nonācu Alūksnē,” stāsta Pēteris.
Kādēļ tieši anestezioloģija? “Anesteziologam ir daudz jāzina, un man to gribējās – daudz zināt. Tagad nedaudz nožēloju, ka izvēlējos kļūt par anesteziologu. Tas ir īpatns darbs, “raustīgs”, nervozs, ar nenoteiktu darba laika. Tāpēc jau Latvijā anesteziologu nav. Lielākajai daļai ir daudz arodsaslimšanu. Vienmēr esmu gatavs, ka tūlīt iezvanīsies telefons un būs jādodas uz operāciju. Jaunībā biju maksimālists, šāds ritms man netraucēja,” saka anesteziologs.
Iepazinās operāciju zālē
Pēteris savu sievu, ginekoloģi Gunitu, mēdz saukt par mīļo vidzemnieci. “Mēs abi iepazināmies pie smaga slimnieka gultas. Viens deva narkozi, otrs operēja. Sieva reizēm saka, ka, pateicoties viņai, Kučiks ir Alūksnē. Jā, droši vien. Bez Gunitas no šejienes būtu aizgājis prom,” saka Pēteris. Bet uz kurieni ietu? Droši vien, ka uz Latgales pusi. Tur, kur sirds jūtas kā mājās.
Pēteris neliedzas. Arī viņš vēlas būt mīlēts un gaidīts. “Cik skaisti ir apzināties, ka kādam esi vajadzīgs. Ne jau tikai darbā, bet mājās. Cienīts un saudzēts. Darbā ir teātris. Šodien tu esi vajadzīgs, bet rīt – ne. Ir labi, ja pasaulē ir cilvēks, kam tu esi vajadzīgs gan tad, kad esi slavas virsotnē, gan tad, kad esi slims un nevarīgs. Visi dzied, ka mīlestība ir mūžīga, bet dzīve vienalga ir krietni garāka par to. Mūs ar Gunitu kopā notur kopīgas intereses. Nākamgad būs jau sudrabkāzas,” stāsta Pēteris.
Viņiem ir divi kopīgi bērni. Jaunākā meita domā studēt medicīnu. Pēteris pats saka, ka viņai ir dotības – noteikti dabas un Dieva dots talants. Un pats smej, ka no viņa jau arī daļa tikusi.
“Ar mediķi citas profesijas pārstāvim ir ļoti grūti sadzīvot kopā. Ja ģimenē ir divi mediķi, tad savienība ir stabilāka. Ne visi var pieņemt mediķa darba ritmu. Jāatzīst, ka mēs, mediķi, esam arī vienpusēji un tāpēc arī neinteresanti,” saka ārsts.
Pēterim kā ārstam ir arī mīlestības skaidrojums. “Cilvēkā tad izdalās narkotiskās vielas – endorfīni. Tie dod eiforiju līdzīgi narkotikām. Tad ir sajūta, ka var kalnus gāzt, ir pacilātība, samazinās pat sāpju sajūta. Kā kārtīgai narkotikai, arī mīlestībai ir divfāziska darbība. Pēc eiforijas nāk izsīkums. Mīlestība ir ideālisms, laulība – reālisms. Laulību jau tādēļ veido eiforijā, kad devītais vilnis uzsit pa pakausi,” domā Pēteris.
Cilvēks uzliesmo mīlestības laikā, tādēļ sevi jāuzmana, lai neizdegtu. Lai acu gaisma, kas satikusies pirmajā tikšanās reizē, tiek saglabāta pēc iespējas ilgāk. Jā, tieši tādēļ Pēteris tic pirmā acu skatiena mīlestībai.
Visa dzīve – 28 liela sējuma albumos
Pētera hobiji ir ceļošana un fotografēšana. Viņam ir 28 albumu sējumi. Katrā apmēram 300 fotogrāfijas. Pie katras fotogrāfijas ir pierakstītas atmiņas, komentārs, kāds joks vai pat paša sacerēts pantiņš.
“Man gribas maksimāli dokumentēt visu, ko esmu redzējis. Lai viss paliek spilgtā atmiņā. Divi sējumi ir autobiogrāfiskie – sākot no dzimšanas līdz šai dienai. Ir ceļojumu albumi. Albumus veidoju nesteidzoties, pāris mēnešu laikā pēc ceļojuma. Tā es domās vēlreiz tos izstaigāju,” saka Pēteris.
Kad viņš mācījies 4.kursā, par izcilajām sekmēm tika nosūtīts praksē uz Dienvidslāviju. Redzot toreiz šīs valsts skaistumu, radās viņa slimība. Ceļošana. Tad arī sekoja Kaukāzs, Tālie Austrumi, Sahalīna, Kamčatka, Magadana, Habarovska, Murmanska, visa Eiropa. Februārī Pēterim paredzēts ceļojums uz Argentīnu. Šī būs pirmā reize, kad viņš dosies uz Dienvidameriku. Dzīvos Amazones džungļos.
Pašam ar sevi grūti sadzīvot
Pēteris nevēlas kādu dzīves periodu dēvēt par skaistāko. “Visu laiku dzīvē notiek kaut kas interesants. Ja tā ir plūsmā, kustībā, tad arī tā liekas skaista jebkurā vecumā. Pat ūdens, ja to nekustina, sāk smakot,” saka Pēteris.
Ar viņu neesot viegli sadzīvot. “Ne tikai citiem ar mani. Man pašam ar sevi ir grūti sadzīvot. Man vajag, lai katra lieta stāv savā vietā. Nezinu, varbūt tā ir sīkumainība, kaut kas jau nelāgs tas ir. Jā, es varu būt arī bargs,” saka Pēteris. Taču viņš nepasaka, ka viņam patīk jokoties un smaidīt. Tātad – viss ir līdzsvarā.
Pēc sapņiem varot spriest par cilvēka dzīvi. “Man tie ir saraustīti, jo tajos ir gan bērnības birztalu šalkas un ūdens šļaksti zem laivas airiem, gan arī sāpes, gan darbs, darbs, darbs. Dzīve ir skaista. Ar mākoņiem. Lietu. Tad atkal skaidras debesis.Reizēm atkal pērkons no skaidrām debesīm. Dzīve ir sarežģīta. Un tādēļ ir tik interesanti dzīvot,” saka Pēteris.
***
Vizītkarte
– Vārds: Pēteris Kučiks.
– Dzimis: 1944.gada 15.janvārī.
– Mācījies: 2. medicīnas skolā.
– Ģimenes stāvoklis: precējies. Ir seši bērni.
– Hobiji: ceļošana, fotografēšana. Gadā trīs reizes viņš dodas uz dzimto Latgali sasildīt sirdi – maijā, lai sakoptu kapus, vasarā, lai baudītu zilās ezerzemes krāšņumus, un krāsainajā rudenī.
