Ārste – ftiziatre Ināra Dukule šonedēļ svinēja skaistu dzīves jubileju – 70. dzimšanas dienu. Kad cenšos sarunāt interviju, viņa piekrīt uzreiz un mudina pasteigties, jo vēl esot jāpaspēj pie friziera un daudz kas cits.
Ārste – ftiziatre Ināra Dukule šonedēļ svinēja skaistu dzīves jubileju – 70. dzimšanas dienu. Kad cenšos sarunāt interviju, viņa piekrīt uzreiz un mudina pasteigties, jo vēl esot jāpaspēj pie friziera un daudz kas cits. Un tāda viņa ir vienmēr – atsaucīga, labestīga un optimistiska.
Par sevi I.Dukule saka, ka ir lauku meitene, kas dzimusi, bērnību pavadījusi un pamatskolā gājusi Annas pagastā, pēc tam mācījusies Alūksnes vidusskolā. “Kopš bērnības esmu guvusi rūdījumu, darot lauku darbus. Vasarās nevaru iztikt bez strādāšanas savā dārziņā Kalnadruvās. Dēls Ilmārs ar ģimeni dzīvo Jelgavā, bet vīrs ir jau miris, tādēļ dzīvoju viena un daru visu, kas vajadzīgs. Tā teikt – padomju sieviete, kas prot visu,” joko I.Dukule.
1962.gada augustā viņa sāka strādāt medicīnā, bet 1964.gada 1.februārī – ar tuberkulozes slimniekiem. Jautāta, kā jūtas savas dzīves nozīmīgā brīdī, I.Dukule atzīst, ka labi. “Par veselību sūdzēties nevaru, jo man nav bijusi darba nespējas lapa un neesmu ilgstoši slimojusi. Varbūt tas ir pat apbrīnojami, ņemot vērā pacientus, ar kādiem katru dienu strādāju. Mēs ar medicīnas māsiņu Marutu Amantovu zinām, kā izsargāties, vienmēr profilaktiski potējamies,” saka ārste.
Sapņoja par konfektēm
I.Dukule labprāt ļaujas atmiņām, kā nolēmusi kļūt par mediķi, un atzīst, ka tas bijis arī mammas sapnis. “Man kā lauku meitenei bija bail uzreiz pēc vidusskolas iet uz Medicīnas institūtu, jo šķita, ka nenolikšu eksāmenus. Abas ar draudzeni, kas arī bija no Annas, bērnībā ļoti sapņojām par konfektēm, jo bijām kara laika bērni, tādēļ nolēmām stāties Lauksaimniecības akadēmijā pārtikas tehnologos un strādāt tur, kur ražo konfektes “Gotiņa”,” atceras I.Dukule.
Eksāmenus nolika, bet abām bija bažas, vai ir uzņemtas, tādēļ, pat nesagaidījušas rezultātus, izņēma no akadēmijas dokumentus. Draudzene mudināja doties uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, bet Inārai toreiz šķita nepieņemami rušināties pa zemi, tādēļ iestājās 3. medicīnas skolā, lai mācītos par feldšeri. Šo skolu pabeidza kā teicamniece, kurai bija tiesības stāties Medicīnas institūtā bez iestājeksāmeniem. “Es negribēju to darīt, jo vecāki strādāja kolhozā un saņēma niecīgu atalgojumu. Taču direktors un mācību pārzine iedrošināja,” viņa atminas.
Tēloja galveno ārsti
I.Dukule atzīst, ka studiju gados bija ļoti centīga un daudz mācījās, tādēļ varēja saņemt teicamnieces stipendiju.
“Studiju gadi bija ļoti jauki – īsti studenta gadi! Apmeklējām kino, teātra izrādes, pirkām smalkmaizītes un dzīvojām kopmītnēs. Pēc institūta absolvēšanas Alūksnes slimnīcas galvenais ārsts Gints Skulte uzaicināja mani strādāt Alūksnes rajonā. Viņš man vispirms solīja vietu Ziemeru ambulancē, pēc tam – Alūksnes slimnīcā. Man patika savā pirmajā darbavietā Ziemeros, jo tur bija jauks kolektīvs. Tad 1963.gada Vecgada vakarā es apprecējos. Neilgi pēc tam Alūksnes tuberkulozes dispanserā vajadzēja ārstu. Šos pienākumus sāku pildīt 1964.gada 1.februārī. Pārcēlāmies uz Alūksni, kur man ierādīja dzīvokli. Pēc neilga laika mani jau centās pierunāt uzņemties dispansera galvenā ārsta pienākumus. Sākumā nepiekritu, jo bija jāiet dekrētā. Man jautāja, vai tad vienu mēnesi nevarot notēlot galveno ārsti? Teicu, ka vienu mēnesi varu, bet tā nu sanāca, ka “tēloju” galveno ārsti līdz pat 1996.gada rudenim, kad dispanseru likvidēja. Pēc tam 1997.gada aprīlī sāku strādāt Alūksnes poliklīnikā par ftiziatri,” stāsta I.Dukule.
Uzdāvina zagtas puķes
Lai arī tagad I.Dukule dzīvo viena, jo dēls ar ģimeni ir Jelgavā, viņai nav garlaicīgi un skumji. Dienā ir darbs, bet vakaros ir vēlme atpūsties. Savukārt vasarā viņa daudz laika pavada savā dārzā Kalnadruvās, kur ir ļoti labi kaimiņi.
“Darba dienas beigās nevaru aizvērt kabineta durvis un nedomāt par darbu līdz nākamajam rītam. Man rūp savi slimnieki,” atzīst viņa.
I.Dukule ir starp mediķiem, kas simpatizē slimniekiem – reizēm viņu mīļi dēvē par mammīti. Viens pacients puķu dobē nozadzis atraitnīšu ziedus un atnesis ārstei. Parasti šīs puķes ilgi vāzē nezied, bet toreiz ilgi, ilgi ziedēja…
“Šis pats pacients no ledusskapja nozaga pienu, jo agrāk pacienti dzēra solutānu, ko šķaidīja ar pienu. Kad to pārmetu, viņš ilgi liedzās, bet pēc pāris dienām atnāca un teica: “Dakterīt, ja jūs būtu tiesnese, tad gan es neteiktu, bet es tiešām paņēmu to jūsu pienu…” Ir kāds pacients, kuram es plecu paglaudu, un viņš man uzsit uz pleca. Jā, tuberkulozes slimnieki ir alkoholiķi, iznākuši no ieslodzījuma vietām, bet es zinu, ka man kā mediķei tāpat ar viņiem ir jāstrādā. Un esmu pat laimīga, ka viņi atnāk pie manis un grib ārstēties,” saka I.Dukule.
Gribēja piekaut ar štoku
Viņa neslēpj, ka darbā ir jābūt gan psiholoģei, gan izmeklētājai. Ir bijuši gadījumi, kad no kādreizējās Balvu tuberkulozes slimnīcas informē, ka kāda paciente no Alūksnes rajona ir izbēgusi, bet I.Dukule uzreiz zināja, kur viņu meklēt – kurā pašvaldībā, ielā, mājā.
“Esmu gājusi kā tāds medību suns, bet ko darīsi – mums ir jāmeklē šie pacienti. Es nedrīkstu būt šerpa. Man ir jābūt labai un laipnai. Kad eju pa ielu, man bieži nāk klāt slimnieki vai viņu ģimenes locekļi. Ja tad ar mani ir kopā mazdēls Andris, viņš jautā: “Vecmamma, tas atkal ir tavs slimnieks?” Tā ir – visu dzīvi esmu bijusi saistīta ar tuberkulozes slimniekiem. Es ļoti labi saprotu šos slimniekus, jo jaunībā pati esmu slimojusi ar tuberkulozi,” uzsver I.Dukule.
Viņa neslēpj, ka darbā ir bijuši arī grūti brīži. Agrāk, ja cilvēkam pateica, ka viņam ir tuberkuloze, uzskatīja, ka viņa dienas ir skaitītas, tādēļ mediķim paziņot šādu ziņu bija ļoti grūti. “Kad sāku strādāt Alūksnes dispanserā, saslimstība ar tuberkulozi bija augsta, tādēļ darba bija daudz. Daži slimnieki pat bēga no slimnīcas – laidās lejā pa notekcauruli, un mēs skrējām ķert. Kāds slimnieks, kara veterāns, gribēja mani ar savu štoku piekaut, bet viss beidzās laimīgi. Visgrūtāk bija sešdesmitajos gados, kad trīs dienas pēc kārtas noasiņoja pa vienam tuberkulozes slimniekam. Šī situācija ir briesmīga. Tagad tik smagi slimu pacientu nav, arī izmeklējumi ir kvalitatīvāki,” saka I.Dukule.
Ārste pieļauj, ka ilgi vairs nestrādās, jo ir jādomā arī par sevi. “Alūksnei ir grūti piesaistīt jaunos speciālistus, jo esam tālu no galvaspilsētas, trūkst dzīvokļu, arī alga nav liela. Turklāt, izdzirdot vārdu “tuberkuloze”, jaunieši distancējas.”
Patīk strādāt dārzā
I.Dukule nesūrojas, ka grūta dzīve vai ir kādas problēmas, un viņai nepatīk, ka to dara citi. Viņai nepatīk arī iedomīgi un pārlieku pašpārliecināti, pārgudri cilvēki. “Es intuitīvi jūtu, ar kuriem cilvēkiem veidot draudzīgas attiecības. Neesmu egoistiska, savu gribu citiem neuzspiežu – esmu atvērta cilvēkiem. Man nepatīk klačas. Pieļauju, ka esmu enerģiska, bet reizēm melanholiska personīgajā dzīvē,” vērtē I.Dukule.
Brīvajā laikā viņa labprāt apmeklē koncertus un izrādes Alūksnē, svin svētkus poliklīnikas darba kolektīvā, vēro televīzijas spēles “Gribi būt miljonārs?” un “Prāta banka”, reizēm min krustvārdu mīklas, labprāt skatās Krievijā uzņemtas filmas, daudz lasa periodiku, arī grāmatas. Viņai patīk dzeja – mīļākā autore ir Ārija Elksne, bieži lasa arī Kornēlijas Apškrūmas, Vēsmas Kokles- Līviņas un Lūcijas Sāgamežas- Nāgeles dzeju. Taču vasarā I.Dukuli bieži var sastapt dārzā.
“Vasarā pie manis atbrauc dēls Ilmārs ar ģimeni. Smiltenē man dzīvo draudzene, pie kuras reizēm aizbraucu. Bez strādāšanas dārzā nevaru sevi iedomāties. Kādreiz man bija liela tulpju kolekcija, tagad – dāliju,” saka I.Dukule. Sev skaistajā dzīves jubilejā viņa vēl veselību – līdz bezgalībai, bet sev tuvajiem – veiksmi.
