Alodzene – mans dzimtais ciems. Tā ir tik maza vietiņa, ka latvju enciklopēdijā nav pieminēta un parastajās Latvijas kartēs nav atzīmēta.
“Alodzene – mans dzimtais ciems. Tā ir tik maza vietiņa, ka latvju enciklopēdijā nav pieminēta un parastajās Latvijas kartēs nav atzīmēta. Ja svešinieks, ciemu meklēdams, staigātu pa Malienas lielceļiem, tad viņu neatrastu. Manas tēva mājas ir paslēpušās lielā mežā, nost no ceļiem un ceļa gājēju acīm,” tā par nelielu apdzīvotu vietu Mālupes pagastā pie Balvu rajona robežas raksta Valdis Ozols.
Arī mēs pārliecinājāmies, ka Alodzeni ir grūti atrast. Kartē iezīmēts, ka no Sofikalna jāpagriežas un jābrauc taisni. Tomēr vēlāk izrādās, ka esam aizbraukuši ciemam garām, tāpēc nākas braukt cauri neiztīrīta ceļa kupenām. Šis ceļš ved uz Alodzeni no otras puses. Apmēram 700 metru attālumā redzamas senas koka mājas un sabrukusi ferma, bet līdz tām nokļūt var, vienīgi iedomājoties, ka vieglā automašīna ir sniega tīrītāja. Kad beidzot laimīgi iebraucam Alodzenē, mūs sagaida absolūts klusums un miers. Nedzird ne suņu rejas, ne putnus un neredz nevienu cilvēku. Ja baltajā sniegā nebūtu iztīrīti celiņi, varētu domāt, ka te sen neviens nedzīvo, jo vairums dzīvojamo un saimniecības ēku ir celtas apmēram pirms gadsimta.
Kā dzenis klaudzina meža vidū
Cik vecs tāds ciems meža vidū varētu būt? Nostāsti vēsta, ka senos laikos pirmais te, meža vidū, bijis Dzenis. Uz šejieni ceļa nebija, bet veda tikai gājēju iestaigāta taciņa, tāpēc apkārtējie iedzīvotāji viņu iesaukuši par alu Dzeni. Iespējams, ka tā arī radies šīs vietas nosaukums – Alodzene, kas gadu gaitā mainījies.
“Tagadējā Sofikalna vietā bijis ciems, kas veidojies vēl pirms Alodzenes. Leģenda stāsta, ka tā iedzīvotāji izdzirdējuši mežā klaudzienus. Te būs tikai kādi trīs kilometri, tāpēc labā laikā varēja dzirdēt ar cirvi cērtam. Atklājuši, ka viens vīrs te būvē māju. Iespējams, ka tāpēc viņam muižkungs deva uzvārdu Dzenis. Tāpat var gadīties, ka pirmo iedzīvotāju tikai iesauca par Dzeni,” spriež Gunārs Krēsliņš.
“Alodzene” ir arī vārds mājām, kurās dzīvo G.Krēsliņš. Ēka celta 1887.gadā, vārds ir iekalts pamatu akmenī. Kad viņa vectēvs iepirka zemi, tad mežs bija līdz pat mājas stūrim. Viņš un citi toreiz cirta mežu un līda līdumus. Tagad egles ir atkāpušās diezgan tālu, dodot vietu apmēram 20 saimniecībām, Tiesa, ne visās mājās ir iedzīvotāji. “Es te dzīvoju kopš dzimšanas ar nelieliem pārtraukumiem. Strādāju par mežsargu. Vēl atceros laiku, kad daži dzīvoja rijas kambaros,” saka vīrietis.
Arvien vairāk māju paliek tukšas
Pirmās brīvvalsts gados māju nosaukumus mainīja. “Alodzenei” kaimiņos ir tukšas mājas “Ziediņi”, ceļa pretējā pusē bija “Jaunozoli”, bet tagad tās ir “Alodzene 3”, jo izrādījās, ka “Jaunozoli” ir arī Mālupes pagastā. Pašlaik vecākā iedzīvotāja Velta Liepiņa dzīvo “Vainagos”. Šo māju uzcēla, kad viņas brālis pārnāca no kara, bet pirms tam ģimene mitinājās rijas kambaros. “Rijā nebija skursteņa. Tur vārīja lopiem ēdienu. Turēja durvis vaļā, lai dūmi ietu laukā. Kur paši dzīvojām, tur bija arī skurstenis,” atceras V.Liepiņa. Viņa maza gājusi ganos, pēc tam strādājusi visus lauku darbus. Izmācījās par pārraudzi. Tagad kaimiņienes palīdz sanest malku un ūdeni, bet arī pati strādā – padod malkas pagales, iesmeļ ūdeni. “Vienai ir grūti tik vecai. Man ir jau 90 gadu. Savu saimniecību novēlu māsīcai,” saka sirmgalve.
“Tagad palikuši kādi 15 pensionāri. Vēl gadi pieci, un te būs tukša vieta,” spriež G.Krēsliņš. “No iedzimtajiem alodzeniešiem esam palikuši abi ar Liepiņu Veltu un Zīvertu Berta, kas ir atgriezusies no Rīgas. Ne viens vien 50 gadus nodzīvojis ārzemēs, un, protams, neatgriezīsies ne paši, ne viņu bērni,” secina viņš. V.Ozols, kas sagatavojis grāmatas manuskriptu par Alodzeni un tās iedzīvotājiem, arī dzīvojis ASV, bet ir jau miris. Savus pētījumus un atmiņas viņš atstājis G.Krēsliņam, kad bijis atbraucis. Ir izdota viņa grāmata par Mālupes pagastu, kurā ietverts arī stāsts par Alodzeni.
Vilina neskartas dabas skaistums
“Ko tad Rīgā lai iesāk pensionāri? Dzīvokli atstāju dēlam, jo galvaspilsētā ar pensiju nevar izdzīvot. Tiesa, laukos ir smagi, jo nav vairs veselības,” saka B.Zīverte. Viņa pārcietusi divas operācijas, tāpēc saimniecība galvenokārt ir uz vīra un māsas pleciem. Viņa aprēķinājusi, ka ar visiem hektārmaksājumiem liellopu audzēšana saimniecībai nesot zaudējumus, nevis peļņu. Tiesa, vasarā te ir jauki, bet ir arī daudz darba. Trīs kilometrus attālajā Sofikalnā vairs nav pat veikala, tāpēc iepirkties jābrauc uz Mālupi vai Alūksni. Vienīgi pārtikas preces atved autoveikali.
Var vienīgi cerēt, ka līdz ar pavasari Alodzenes bērzu birzīs, paegļu puduros un Igrīves upītē atgriezīsies dzīvība, kura šurp aicinās ne tikai retus ciemiņus. Varbūt balto ievu kupenu reibinošā smarža vilinās atpūsties un, iespējams, palikt baudīt šo neskartās dabas brīnumu pilno dzīvi. Alodzenē gundegas līču pļavās zied līdz vēlam rudenim.
