Sēra piepe jeb meža vista

Vasaras sākumā uz kokiem dažviet var redzēt dzeltenīgas piepes, kas, izrādās, ir ēdamas. Šo sēni sauc par sēra piepi, un tieši šovasar tā kļuvusi par “top” apspriešanas tematu sēņotāju vidū un ne tikai.
Sēra piepes nogaršojuši arī vairāki novadnieki. Ar pirmajiem iespaidiem labprāt padalījās apeniete Daina Binde, kura neparastās sēnes ievērojusi Jūrmalā, Bulduros. “Biju jau sociālajos tīklos pamanījusi šo sēņu foto un lasījusi, ka daži tās ir mēģinājuši pagatavot. Un tad Jūrmalā tās pamanīju pati – uz kāda celma, un netālu arī uz vītola. Nolēmu paeksperimentēt un noskaidrot, kā populārā sēne garšo,” stāsta D. Binde. Sēnes bijušas dažāda vecuma, Daina izraudzījusies jaunākās un svaigākās un pagatavojusi sēņu karbonādes.
“Pagaršoju, un – uzreiz izēdu pannu tukšu, jo  sanāca ļoti garšīgas. Pēc garšas tās ir līdzīgas bērz-lapēm, taču tām ir sava īpašā garša – nedaudz pēc vistas. Ne velti tās Eiropā ir pazīstamas ar nosaukumu “Chicken of the Woods”, kas tulkojumā nozīmē – meža vista,” stāsta D. Binde.
Viņa lēš, ka sēra piepes aktīvāka parādīšanās Latvijā saistīta ar klimata izmaiņām. Citviet tās ar pieminēto anglisko nosaukumu jau pazīstamas, bet pie mums vēl ir pārsteigums. Šogad laikam klimats ir īpaši labvēlīgs sēra piepju augšanai. Vai arī – cilvēki pandēmijas laikā vairāk dodas dabā un ievēro daudz ko tādu, ko agrāk nav pamanījuši,” domā dabas pazinēja D. Binde. Līdzīgs pārsteigums dabā esot arī Spānijas kailgliemeža savairošanās, acīmredzot arī tam Latvijas klimats šķiet arvien piemērotāks.

UZZIŅAI
          Parastā sērpiepe (Polyporus sulphureus, Grifola sulphurea), sauc arī par sērapiepi, sēra piepi, dzelteno piepi, angļu valodā pazīstama ar nosaukumu “Chicken of the Woods” (burtiski tulkojot – meža vista).
          Ļoti lielu izmēru viengadīga piepe sēra dzeltenā, oranždzeltenā, retāk citrondzeltenā vai vēl citādi dzeltenā krāsā. Augļķermenis sastāv no daivām, visbiežāk lielām (pat sprīdi un vairāk platām) vai vidējām, tomēr atsevišķos retos gadījumos – mazām (daži cm), un kopumā var sasniegt pat 60 cm platumu. Poras daivas apakšā ir stūrainas un nelielas (3-4 gab./mm), krāsas ziņā līdzīgas daivas virspusei.
           Aug uz dzīviem un mirušiem lapukoku stumbriem (reizēm uz celmiem u.c.) pārsvarā maijā un jūnijā, taču pa kādai arī visu vasaru un vēl rudenī. Bieži (dažās teritorijās un labvēlīgos gados pat ļoti bieži) sastopama, tai skaitā pilsētvidē.
No Latvijas sēnēm veltītās vietnes “Fungi.lv”

Kā gatavot?
Daina Binde sēra piepi gatavojusi līdzīgi kā iecienītās bērzlapju karbonādes. Nomazgājusi, apviļājusi miltos, olā, piebērusi garšvielas un cepusi uz pannas.
Otrs variants, ko viņa uzzinājusi no paziņas ungārietes, ir siera piepi marinēt. “Acīmredzot to dara līdzīgi kā marinējot jebkuru citu sēni,” spriež D. Binde.
Tāpat Daina zina stāstīt, ka pietiekami apceptu, sērpiepi var uzglabāt saldētavā visu ziemu. Sērpiepju milzīgie izmēri ļauj šādu krājumu ziemai izveidot visai īsā laikā. Dzirdēts, ka sērpiepe ir laba arī kaltētā veidā.