N.Sakss Konstantinovs: Pandēmijas radītā nenoteiktība ir “avārijas stāvoklis” smadzenēs. Ko darīt?

Lai gan šogad jauno mācību gadu skolēni uzsāka klātienē, jau septembra pirmajās nedēļās vairākas skolas Covid-19 dēļ atgriezās pie mācībām attālināti, bet citās karantīnā nonāca atsevišķas klases. Situācija, kad jebkurā brīdī mācību formāts var mainīties, rada ļoti lielu nenoteiktību. Savukārt nenoteiktība rada spriedzi un stresu, kuru izjūt ne vien skolēni, bet arī vecāki. Un tas bieži vien var negatīvi atspoguļoties attiecībās ģimenē, tālāk ietekmējot skolēnu spēju mācīties, vecāku spēju strādāt u.tml. Tādēļ IKT pakalpojumu sniedzējs “Bite”, sadarbojoties ar psihoterapeitu, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu, ir apkopojis ieteikumus ģimenēm, kā pārdzīvot šos apstākļus pēc iespējas vieglāk.

Jaunā mācību gada uzsākšana klātienē pēc teju gadu ilgām attālinātām mācībām skolēnos radīja zināmu spriedzi – kā pēc ilgāka laika būs no jauna iekļauties skolā un skolas vidē? Tagad pandēmijas dēļ ir liela neziņa un nenoteiktība par to, kā mācības turpināsies. Gan bērni, gan vecāki visu laiku atrodas neziņā, kurā brīdī mācības var atkal pāriet attālinātā formātā, līdzi nesot virkni gan praktisku, gan emocionālu izaicinājumu, kas jau atkal būs steidzami jārisina.

N. Sakss Konstantinovs stāsta, ka nenoteiktība ir cilvēkam vissliktākie apstākļi, citiem vārdiem sakot, “avārijas stāvoklis” smadzenēs. Stress un spriedze, ko rada nenoteiktība, ļoti bieži negatīvi atspoguļojas arī attiecībās ģimenē. Turklāt eksperts uzsver, ka tieši attiecības ir krietni svarīgākas par mācībām, jo iekavēto mācību vielu bērns visbiežāk paspēj apgūt, turpretim konflikti ģimenē nereti atstāj paliekošas sekas attiecībās starp vecākiem un bērniem.

Cilvēki, sevišķi bērni, nevar pielāgoties nenoteiktības apstākļiem. Ar mērķi sekmēt atbalstošu savstarpējo attiecību vidi, “Bite” kopā ar N. Saksu Konstantinovu ir apkopojis ieteikumus, kas ģimenēm var palīdzēt pārdzīvot šo laiku.

Šis nav laiks būt perfektiem

Bērni ļoti labi jūt, ja vecāki ir stresa pilni un viņos pieaug spriedze. Bērni redz, ka pieaugušie “salūzt”, un tas spēcīgi ietekmē arī viņus pašus. Viņi kļūst emocionāli nestabili vai vienaldzīgi pret visu apkārt notiekošo. Un, pieaugot spriedzei ģimenē, konflikti ir neizbēgami. Līdz ar to varam secināt – ja bērnu būs pārņēmis nemiers, tad pieaugušais, esot stresa pārņemts, nespēs viņu nomierināt. Tas neattiecas tikai uz gados jaunākajiem bērniem, bet arī uz pusaudžiem, kuri, neskatoties uz vēlmi būt patstāvīgiem, patiesībā ir ļoti atkarīgi no saviem vecākiem un viņos atbalsojas vecāku iekšējais stress.

Dzīve nenoteiktībā jau tā ir ļoti saspringta. Bet brīžos, kad notiek kaut kas neparedzēts, piemēram, pēkšņi atkal mācības notiek attālināti, vecākiem tā ir kā “auksta duša” un dubulta deva stresa. Tas ir pašsaprotami. Uz vecākiem ikdienā gulstas liela atbildība – ir jāstrādā, jārūpējas par to, lai bērni mācās, jāpaspēj visi mājas darbi u.tml. Kā tagad to visu organizēt?

Taču nereti vecāki paši sev ir radījuši iedomātu priekšstatu par to, kas, viņuprāt, ir “laba mamma” vai “labs tētis” – tāds, kurš noteikti pats ar visu tiek galā, ir perfekts darbā un mājās, nekad nekavē, vienmēr seko līdzi, lai bērna sekmes ir lieliskas utt. Rezultātā vecākiem tā ir ne tikai cīņa ar savu pašapziņu, bet arī liela iespēja “izdegt”, jūtoties kā “sliktiem” vecākiem mājās un neveiksmīgiem kolēģiem darbā.

N. Sakss Konstantinovs uzsver, ka tā vietā, lai sevi šaustītu, vecākiem ir jāpieņem un jāsaprot, ka laikā, kad valda nenoteiktība, ir tikai normāli, ka bērni kādu brīdi mācās mazliet sliktāk, darbā iet grūtāk, vakariņas nav izdevies pagatavot laikus un mājās laiku pa laikam ir vairāk putekļu nekā gribētos. Pieņemot to, ka šis nav laiks būt perfektiem, tas ir viens no veidiem, kā samazināt stresu un spriedzi, kas parasti ir nesaskaņu cēloņi ģimenē.

Ieviesiet paredzamas lietas un gādājiet, lai bērni iziet ārpus mājas

Attālināto mācību laikā runāts, ka ģimenes ikdiena jācenšas plānot pēc iespējas līdzīgāk tai, kāda tā bijusi iepriekš. Piemēram, jāturpina celties vienā un tajā pašā laikā, skolēniem regulāri jāizveido mācīšanās plāns, visiem jāpulcējas vakariņās noteiktā laikā u.tml. Tomēr pieredze rāda, ka šāda strikta katras “kustības” plānošana ilgtermiņā nestrādā, ne šajos apstākļos, kad plāni var mainīties bieži un ātri.

Eksperts norāda, ka šobrīd stabilitātes sajūtu var veidot, ieplānojot dažus atsevišķus notikumus, ap kuriem būvēt ģimenes kopā būšanas laiku. Piemēram, ieplānojot konkrētā laikā kādu notikumu, izbraucienu vai aktivitāti. Tādā veidā ieviešot ģimenes un bērnu dzīvē kaut ko, ko var skaidri paredzēt un zināt, ka tas notiks, arī gaidīšanas un gatavošanās laiku padarot par sava veida ģimenes saliedēšanās iemeslu. Psihoterapeits arī norāda, ka attālināto mācību laikā gadījās, ka bērni vairs nevēlējās doties ārpus mājas, jo ikdienas rutīnā tika pazaudēta motivācija un degsme par lietām, kas interesē. Tāpēc viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai bērns šo laiku pārdzīvotu pēc iespējas veselīgāk – uzturēt iespēju iziet ārpus mājas. Ir svarīgi motivēt bērnu mainīt vidi, nodrošināt viņam fiziskās aktivitātes, satikšanos ar cilvēkiem u.tml.

Palīdziet bērniem apgūt PPP un runājiet ne tikai par skolu

Vecākiem svarīgi mazināt spriedzi un stresu ne tikai pašiem sev, bet arī iemācīt to bērniem. Tādēļ vecākiem būtiski palīdzēt bērniem apgūt Pirmo psiholoģisko palīdzību (PPP)^*, kur pieejama informācija gan par to, kā atpazīt riskus mentālajai veselībai, gan ir iekļautas dažādas tehnikas, kā mazināt ikdienas spriedzi un stresu. Viena no tādām ir, piemēram, “4 stūri” – ar skatienu jāatrod kāda lieta, kurai ir četrstūra forma (logs, durvis, skapis u.c.), pēc tam skatiens lēnām jāpārvieto par četrstūra īsāko malu, vienlaikus ievelkot elpu. Tad skatiens jāvirza pa garāko malu un jāizelpo. Abi soļi jāatkārto šādā pat veidā ar abām pārējām malām. Šo tehniku var atkārtot vēlreiz ar to pašu priekšmetu vai citu līdz trauksme mazinājusies.

Vēl jāatceras, ka, nonākot attālināto mācību režīmā, visbiežāk vecāki mājās “aizstāj” skolotāja lomu, regulāri vaicājot par to, vai mājasdarbi izpildīti, kādas ir sekmes u.tml. Taču eksperts uzsver, ka vecākiem būtu jācenšas izvairīties no situācijas, kurā visas sarunas izvēršas tikai par un ap mācībām. Pastiprinātas spriedzes dēļ bērnam šis temats jau tā saistās ar stresu, savukārt vecāks patiesībā šajā skolotāja lomā ne vienmēr jūtas komfortabli, tāpēc noteikti jārauga, lai ģimenes sarunas ir par daudzveidīgām tēmām, piemēram, bērna interesēm, hobijiem, bērna un vecāku attiecību kodolā saglabājot cilvēciskas rūpes vienam par otru. Par mācībām, protams, ir jārunā, bet primāri ir jāvērš uzmanība bērna emocionālajai veselībai, jo, ja tā nebūs pietiekami stabila, problēmas ar mācībām būs jau sekas.

Trenējiet prasmes kopā

Skola nav tikai vieta, kur bērni apgūst zināšanas, tur tiek trenētas arī dažādas prasmes, kas bērniem tālāk būs nepieciešamas visas dzīves laikā. Ja ģimene nonāk attālināto mācību režīmā, vecākiem ir īpaši jāpievērš uzmanība, lai šo prasmju treniņi neapstājas un jāpalīdz tās stiprināt. Piemēram, prasmi pašorganizēties un plānot savu mācību procesu var trenēt ar dienas vai nedēļas darāmo darbu saraksta palīdzību. Vecāki kopīgi ar bērniem šādu sarakstu izveido, bērni atzīmē padarītās lietas, bet vecāki – parakstās, kad darbi pabeigti. Tā ir arī iespēja vecākiem atrast citu veidu, kā pajautāt par to, vai mājasdarbi izpildīti.

Vienas no vissvarīgākajām prasmēm, kuras bērni apgūst skolā klātienē, ir socializēšanās un draudzēšanās, jo tās nākotnē būs svarīgas attiecību veidošanā – gan privātajā dzīvē, gan profesionālajā jomā. Savukārt draudzēšanās digitālajā vidē klātienes attiecības pilnībā neaizstāj. Šajā ziņā vecāki var sniegt padomus bērniem, ka draudzības pamatā ir sarunas un interese arī par otra cilvēka ikdienu – piemēram, satiekot skolas biedru, apvaicāties, kā viņam klājas, uzklausīt otru un tad arī pastāstīt, kā pašam iet.

*Vairāk informācijas par Pirmo psiholoģisko palīdzību: https://esparveselibu.lv/sites/default/files/2021-02/PPP.pdf