Saruna ar Kastanīti

Es Tevi ieraudzīju ielas malā slapjajā zālē. Mazs, brūns samircis Tu biji tik nelaimīgs, ka gribējās Tevi paņemt rokās un piespiest sev klāt. Garām Tev pagāja daudzi, jo visiem bija jāsteidzas. Arī es, sekojot citu paraugam, pagāju Tev garām. Manī pašā lija lietus, ka nespēju Tevi sasildīt. Patiesībā to pat nemēģināju darīt. Tu biji lieks. Es biju tālu no vasaras, kad kastaņu baltās sveces dedzināja jūnija dienas. Toreiz es skumīgi piespiedos pie kastaņkoka un atcerējos citu, līdzīgu dienu. Toreiz dzēru viltus mīlestības biķeri un jutos laimīga. Laikam savas toreizējās izjūtas biju izpaudusi skaļi, jo pār mani nobira ziedi. Es pievēru acis un abām rokām domās sasitu šo atmiņu trauku. Kāds smagnējs ziedu ķekars atraisījās no pārējiem un gluži kā skūpsts skāra manas lūpas. Vakara krēslā kastaņkoks bija mans vienīgais draugs, kas centās aizvest prom no tālās vasaras vārtiem. No šī vakara tas mani rītos sagaidīja un vienmēr prata pārsteigt vai nu ar lapās iespurgušu saules zaķēnu vai rasas pērlītēm, kas spīguļoja saullēktā un aiztrieca ikdienas rūpes, kuras bija iedūrušās sirdī. Arī Tu, Kastanīt, jau biji piedzimis un gulēji adatainā kamoliņā, kurš šķelmīgi lūkojās cauri zaļajai lapotnei. Es biju pieradusi, ka Tev ir labi, ka Tu mani vienmēr sveicini. Kādā lietus dienā Tevi neredzēdama- sabozos. Biju kļuvusi prasītāja.

Oktobra krāsās sadega meži, vasara uz kļavlapu rotas rakstīja testamentu. Pamazām nosirmoja rīti un es aizvien retāk par Tevi iedomājos. Kastanīt, jo priecājos par krāšņajiem rudens ziediem, kuri drīz viens pēc otra noziedēja. Bet Tu, visu aizmirsts, gulējs rasotajā zālē un veltīgi gaidīji, ka beidzot Tevi ieraudzīšu. Mana patērētāja sirds bija kļuvusi auksta. Vairāk domāju tikai par sevi, par savu labumu. Pusdienas laikā no Tavām kastaņu acīm saule dzēra vasaru. Arī mana skumju rasa bija nožuvusi un prieks gluži kā gulbji skrēja gaisā. Es atcerējos Tevi un pieliecos, lai paceltu. Maziņš, bet ļoti, ļoti maigs Tu uzticīgi gulēji manās plaukstās. Tu nekā nepārmeti. Tikai Tavās acīs es ieraudzīju sāpes, jo biju nodevusi Tavu draudzību. Nu bija mana kārta raudāt. Acis pildījās asarām, bet lūpas čukstēja: „Piedod, Kastanīt!’’ Pamazām Tu atsili. Pēc tam ilgi lūkojies manī, tad priecīgi nozibsnīji ar spožajām actiņām un aicināji paklausīties gājputnus. Liki domāt par jaunu pavasari. Paldies, Kastanīt, ka Tu esi! Paldies, ka Tu mani cilvēkbērnu sapurināji un ļāvi iemantot Tavu draudzību. Tavam padomam sekojot, es dzīvē nenosalšu. Tāpat nepieļaušu, lai vienaldzības elpa nenosaldē arī to cilvēku, kurš līdzinās Tev, manu mīļo Kastanīt!