Loreta Jargane
Ir jauka 7. Oktobra pēcpusdiena, kad kājas tā vien pašas prasīties prasījās uz āru, kad jau vēru durvis mans runcis Susurs ņaudēdams skrēja pakaļ, ja tas nebūtu noticis, tad mana pastaiga beigtos ar aizcirstām durvīm, ar iekšpusē atstātu atslēgu. Taču laikā nelaime paslīdēja garām un es nolēmu aiziet līdz Ošu ielai un paskatīties, kāda tā izskatās rudenī, ko dara Oši? Atzīstos, ka to līdz šim nebiju tā kārtīgi izstaigājusi, nu bija tā reize, kad to izdarīju un iemūžināju. Protams bija arī Oši, jau kaili, tiem un ielai veltīju arī šo dzejoli. Sāku ar SAC „Alūksni’’, tad uz priekšu, kamēr iela beidzās. Skaista! Bija vērts izstaigāt. Pateicoties kaķim, tas notika. Starp citu, viņš tika paņemts no „Astēm un Ūsām’’.
Ošu ielas ošu balle
Ošu ielā oši balli rīkoja
Lapas ar vēju dejoja,
krītot piesita takti
Visa iela zaļgani zvīļoja,
Bet pusnakts mūdži
pēc vasaras tīkoja.
Še tev, rudeni,
Ņem visu mantību!
Ošu ielā saule ienāca,
Skatījās kā zeme lapas pievāca.
Oši basi pret debesīm slējās
Un ziemīgi vējā drebinājās…
Teksts un foto: Ieva Pētersone
Reklāma