Ieva Pētersone
No piezīmju bloka 22. septembrī
Ir 22. septembris. Rīt jau sevi pieteiks astronomiskais rudens. Bija tāda sajūta, ka Augstākie spēki mani virzīja uz Zeltiņiem un paklausījusi iekšējai balsij sēdos autobusā un braucu uz pagastu. Tiesa, bija laika ierobežojums, nepilna stunda, bet tas man netraucēja tvert foto mirkļus gaistošās vasaras sejā Zeltiņos.
Pa ceļam bildējot aizgāju līdz Zeltiņu Evaņģēliski luteriskai baznīcai. Apgāju apkārt jutu Dieva klātbūtni, kura ar netveramiem stariem apņēma visu pagasta centru un tālāk aiz tā. Dievs nav atstājis ne šo pagastu, nenovadu. Tas nekas, ka pamazām vien sarūk iedzīvotāju skaits, jo arī zeltiņiem pāri gājusi reorganizācija. Bet viss ir sakopts, zied puķes. Nekur pie autobusa pieturas un tālāk nemanīju nomestus papīrus, ne izsmēķus. Lauku cilvēki diemžēl ir kulturālāki. Zeltiņi ir bagāti ar kultūras pasākumiem, Zeltiņi zelto to neviens viņiem nedāvina. Ar pašu darbu un cieņu pret savu dzīves vietu. Kad jau biju iemūžinājusi redzēto un atgriezusies atpakaļ pieturā un aprunājos ar autobusa gaidītāju- Vitu. (attēlā) Viņas ģimenes ligzda te novīta pirms gadiem trīsdesmit. Tā sakot ieprecējusies un nenožēlo, ka atnākusi šeit, krietni tālāk no Rīgas.
Apmierināta, ka ir divi privātie veikali, laba satiksme. Ir baznīca. Ar visu to, ka nav vairs skolas, nav ārsta prakses, kultūras dzīve nav pazudusi un nospriežam, ka vienalga kādi vēji pūtīs, lauki nepazudīs. Ar tādu pārliecību iekāpjam satiksmes autobusā. Mans uzteikums ir autobusa šoferim, kurš laipni izlaida pasažierus sev vēlamā vietā. Nezinu kādi būs ziemā, bet tagad lauku ceļi ir nevainojami ar koptām ceļmalām. Esmu atpakaļ jaukajā Alūksnē un dalos ar redzēto, lai mirkļu rotaļa turpina savu dzīvi.
Jauku rudeni visiem! Un atcerēsimies, ka Dievs mūs nav atstājis.
Reklāma