Klusi uz Melnupes pusi
Pāri upes ūdeņiem aizgājusi
Nemanāmi uz Mežsloku pusi
Caur meža puduri izgaisusi.
Viņa šai pusē vasaras tveicē
Ar rudzu puķēm rokās
Pa labības laukiem skrien
Un kā strautiņš skanīgi smej.
Viņa šai pusē arī rudenī saltā
Ar abām kājām peļķēs brien
Burkānus un cukurbietes no lauka velk
Ar gladiolām uz skolu iet.
Viņa šai pusē ziemas klusumā
Kailsalā uz lielākās lāmas slidinās
Ar mēli skaistākās sniegpārslas ķer
Jautri no Kanastiņa lejup trauc.
Viņa šai pusē pavasara atkusnī
Kūstošām lāstekām rokās saulītē sildās
Pirmās sniegpulkstenītes māmiņai plūc
Un pašā ziedonī noreibst no prieka.
Viņa šai pusē ilgi dzīvo
Paslepus zem ozola ieraudas
Kopīgi līgodziesmas skandina
Un reizēm no laimes palecas.
Bet sen jau viņa uz Melnupes pusi
Pāri upes ūdeņiem aizgājusi
Klusi uz Mežsloku pusi
Meža pudurī mūsu bērnība sastingusi.
