Tālis paķēra zušu kasti un gāja uz pieliekamo kambari. Ar māti nebija iespējams mierīgi aprunāties. Sīkumaini pedantiska viņa visur pamanīja kļūmes un neprecizitātes.
Tālis paķēra zušu kasti un gāja uz pieliekamo kambari. Ar māti nebija iespējams mierīgi aprunāties. Sīkumaini pedantiska viņa visur pamanīja kļūmes un neprecizitātes. Viņam negribējās ielaisties garākās diskusijās, kur pēdējais vārds vienalga paliks mātei. Viņu gaidīja daudz svarīgākas darīšanas. Sestdien tiks svinēta jubileja un vēl jāpaspēj nokārtot šādas tādas lietas, jo ciemiņu gaidāms milzīgs pulks.
***
Jūnija gaišajās naktīs daba trīsuļoja gaidās – teju, teju pienāks saulgrieži, kad saulīte rotājas kalna galā pēc visīsākās gada nakts. Pat apmākušies debesi ļāva apjaust koku kontūras, ēkas un ceļu. Pļavas un tīrumi ziedēja, vissīkākais ziediņš izplatīja tikko jaušamu aromātu.
Asnāte spēra soli pēc soļa pa balti smilšaino taku, līdz nonāca pie veca ozola. Apsēdusies uz koka saknēm, meitene gaidīja, kad nāks viņas iemīļotais. Sirds satraukti pukstēja, lūpas tvīka, atceroties saldos skūpstus un mīļvārdiņus. Acis sen bija apradušas ar nakts krēslu. Viņa nepacietīgi lūkojās turp, no kurienes gaidīja atnākam savu princi. Kā gan citādi lai puisi dēvē, ja pati ir apaļa bārene, neko vairāk par internātskolas sienām nav redzējusi? Un viņš ir bagātu vecāku dēls. Kā lai nesalīdzina sevi ar pelnrušķīti, kuru uzlūkojis princis? Viņai nav ne dārgu kleitu, ne krustmāmiņas fejas, toties apburošs smaids un pievilcīgas bedrītes apaļajos vaigos. Asnāte nedomāja par nākotni, kā būs, kad nāksies atstāt skolu. Eksistēja tikai ierastie ikdienas mirkļi un laimes minūtes. Viņa vēlējās, lai tās turpinātos mūžīgi.
Odu nemitīgā dīkšana neļāva pasapņot, asinssūcēji bija aplam izsalkuši. Pulkiem uzmācīgie kukaiņi lidinājās apkārt, meitene tikko spēja tos atgainīt, laiku pa laikam pakasīdama niezošās vietas. Ja viņa gaidīs vēl kādu stundu, tad rokas un kājas būs vienās pumpās, Asnāte nosprieda.
Viņš vēl nenāca. Ozola zaros iečabējās vējš. Pie kādas attālas sētas ierējās suns, un Asnātei uz mirkli kļuva skumji, ja nu viņš neatnāk? Nē, nē, meitene sevi mierināja. Viņš teica: gaidi rītvakar pie ozola.
– U – hu – hu – hū! -tuvējā mežā iesaucās pūce. Putns medīja peles, un tam nebija nekādas daļas par nobijušos meiteni, kuru iztrūcināja ar saviem kliedzieniem. Asnāte trūkās kājās. Viņa ies atpakaļ uz internātu, gan jau pusceļā sastaps puisi.
Pūce, laiku pa laikam iekliegdamās, laidelējās pavisam tuvu. Tuvējā pļavā pie dīķa skanēja smiekli. Svaigais nakts gaiss skaņas izplatīja tālu jo tālu. Asnāte nomierinājās, cilvēki, nav ko baidīties. Taka vijās gar pļavu. Asnāte centās klusi un nemanāmi paslīdēt garām, jo šos smieklus viņa pazina. Skanīgi kā zvārguļi, piesātināti ar prieku un gavilēm. Ja Stella viņu pamanīs, rājiens būs kā likts. Jautās, kur viņa klaiņo nakts laikā. Kārtīgām meitenēm sen ir jābūt gultiņā un jāsapņo vismaz pirmais sapnis.
– Ai! – iespiedzās Stella, ūdenī atskanēja plunkšķis. Asnāte apstājās, nezinādama, ko iesākt. Varbūt Stellai paslīdēja kāja un viņa tagad slīkst?
– Tu esi mana nāriņa! – Asnāte izdzirdēja vīrieša balsi. Kā strāvas sitienu dabūjusi, meitene sastinga. Neticēdama savām ausīm, viņa mēģināja saskatīt vīrieti. Tas nevar būt! Tas nav iespējams!…
– Bruno, tu mani noslīcināsi, – Stella ķiķināja.
– Es tev veikšu mākslīgo elpināšanu, – Bruno izkāpa no ūdens, rokās turēdams sievieti. Garajā zālē viņš saudzīgi noguldīja Stellu.
Asnāte metās skriet.
Bruno…Stella… Bruno ar Stellu… Viņas princis…
Meitene apstājās tikai netālu pie skolas. Pieplakusi baltajam bērza stumbram, viņa sāka raudāt. Bērzs klusēja. Neskaitāmas reizes meitene bija lējusi asaras un žēlojusies kokam. Šoreiz asaras bija īpaši rūgtās. Tā varēja apraudāt tikai pirmo mīlestību.
