Ieva Pētersone
Ir atkal viena no tām dienām, kad atkal iepriecina saule, tāpēc nolēmu pastaigāties pa nomaļākajām vietām, tā sakot, tuvāk dabai. Eju un priecājos, kā gaisma nonāk no debesīm. Un kā parasti iemūžinu redzēto. Putnu dziesmas un liegais vējiņš dāvā neizsakāmu prieku, ka Augstākie spēki dāvā šo sajūtu dvēselei. Tas nozīmē pieskaršanos mūžībai. Nevis cilvēks pieskaras esībai, bet tā – cilvēkam. Daba elpo, apkārtne nav piemētāta, kaut gan esmu patālu no pilsētas ielām. Apkārt klusums un miers. Tīrs gaiss. Mēs varam lepoties ar savu pilsētu un novadu, jo Gaismas eņģelis turpina savus labos darbus ar cilvēku rokām. Zāle šovasar jau izaugusi, koki zied, zeme zied. Vasarsvētki ietver gan gadalaiku, gan kristīgo nozīmi. Katrs var justies pacilāts, jo beidzas pavasara sezona un sākas vasara. Vasarsvētku dienā Kristus iedibina kristīgo baznīcu, nosūtot pie cilvēkiem Svēto garu. Dzīvojamās telpas un lieveņus, kā arī baznīcu pušķo ar bērzu meijām. Šajā dienā nevar nejusties laimīgs tas, kuram Dievs dāvājis ķermeni, dvēseli un garu. Vasarsvētkos katrs var justies pacilāts, tas ir prieka brīdis. Visa daba, viss, kas notiek apkārt un mūsu sirdī, ir viens vienīgs dievnams. Atliek tikai ļauties šim brīnumam. Es šo brīnumu jau elpoju mūsu pilsētā un tās apkārtnē, bet sirds jau gavilē, gaidot Vasarsvētkus, kad Debesis pāršķelsies, pār tevi un mani nolīs apsolītais Svētais gars,
Kurš vienos ar Dieva vārdu
Un paklupušos pacels uz augšu,
Kad uguns mēles apgaismos prātu
Un Svētais gars mierina sirdis un dvēseli,
Kad bēdas mūs spiež
Un šķiet, ka izejas nav nekādas.
Vasarsvētki – prieka un gaviļu svētki
smaržo pēc meijām,
un Svētais gars mierina sirdis un dvēseli,
Kad bēdas mūs spiež…
Reklāma