Ieva Pētersone
Par to atkal no jauna pārliecinājos siltā maija novakarē, kad dienas steiga aiz muguras un biju nolēmusi apmeklēt vasaras svētku gaisotnē pilsētas nomaļākās vietas. Nūjoju un elpoju svaigo gaisu, piepildītu ar ziedu smaržu, bet acis kāri tvēra mirkļus, ko gribēju iemūžināt. Neievēroju ielu, uz kuras biju uznākusi. Klusa un mierīga tā mani aicināja uz priekšu. Jau gribēju doties tālāk, kad brauca mašīna, un es nostājos malā, lai šoferim manis dēļ nav jākavējas. Izrādījās, ka tieši tas brīdis lika mums abām ar Agru satikties, jo viņa, tobrīd atliekusi muguru, no vagas bija ieraudzījusi mani un uzrunāja. Agra Andersone jau labu laiku dzīvo savā mājā Krišjāņa Barona ielā un jau otro gadu ir pelnītā atpūtā. Sākumā pat apmulsu, jo negribējās ticēt savām ausīm, ka saucēja ir Agra, mana bijusī kolēģe sociālās aprūpes centrā “Alūksne’’. Nebijām redzējušās gadu, arī telefoniski ilgi nebijām sazinājušās. Kādreiz iedomājos, kā viņai iet? Izrādās, ka arī Agra bija iedomājusies par mani. Te nu jāatceras teiciens, ka nekas nenotiek nejauši. Pat sazvanoties iepriekš, nebūtu tik jauka tikšanās. Agra panācās pretī un pa taciņu ieveda pagalmā. Jau no uzņēmīgās darbošanās un optimistiskās runas sapratu, ka Agra aizvien ir pašpietiekama un ar lieliem plāniem. Gadi atkāpušies uz to laiku, kad viņa sociālās aprūpes centrā “Alūksne” vispirms sāka strādāt kā simtlatniece, un jau tolaik viņa enerģiski darbojās centra apkārtnes uzlabošanā. Vēlāk Agra uzņēmās sētnieces un reizē dārznieces lomu, līdz “uzstrādājās” par sociālo aprūpētāju. Kad manas aktīvās darba gaitas tur beidzās, Agra turpināja strādāt, jo gadi vēl neatļāva pensionāres statusu.
Mēs runājamies, Agra laista dārzu, ir siltumnīca, tālāk malkas šķūnis ar iesāktu piebūvi ar domu, ka tur būšot laube. Esot iecere īpašumu paplašināt. Sarunas brīdī nav otrās “saimnieces’’ – kaķenes Mildas. Tā aizgājusi vakara reidā, kā Agra smejas – uz darbu. Agrāk viņai kaķi neesot īpaši patikuši un nekad neesot domājusi par tādu. Bet kā jau mēdz teikt “Nekad nesaki nekad!’’. Tagad nevarot iedomāties dzīvi bez savas mīlules.
Agra apmierināta, ka dzīve iegājusi labā gultnē, atliek tikai priecāties par savējiem, kuri viņu neaizmirst. Laiks aiztecējis. Agra piepilda vannu stādu laistīšanai un nāk gabaliņu pavadīt. Tikai tagad atceros, ka arī rudenī pa šo ceļu biju nūjojusi, bet Agru satiku tikai tagad Vasarsvētku gaisotnē.
Reklāma