Tēvs iedeva dēlam sīkos gabaliņos sagrieztu zemeslodes attēlu un piekodināja netraucēt, kamēr tā nebūs salikta.
Tēvs iedeva dēlam sīkos gabaliņos sagrieztu zemeslodes attēlu un piekodināja netraucēt, kamēr tā nebūs salikta. Liels bija viņa pārsteigums, kad pēc piecām minūtēm zēns atnesa gatavu darbu. “Zemeslodes otrā pusē bija cilvēka figūra,” paskaidroja dēls. Tik vienkārši!
Vienmēr visa pamatā ir cilvēks. Tas ir kā sēkla, ko iesēj, audzē un arī novāc. Kas paliek pēc viņa? Ja tā nav māja, mašīna, dators vai nauda, tad saka, ka viņš bijis nabags. Informācija masu medijos liecina, ka pirmssvētku dienās veikalos pircēju skaits ir divkāršojies. Saeimas deputāti secinājuši, ka situācija nav nemaz tik bēdīga, kā daudzi sūrojas, un nolēmuši uz nodokļu maksātāju rēķina iegādāties veļas mazgājamās mašīnas. Acīmredzot īsti laikā ir Andreja Panteļējeva atzīšanās televīzijā, ka darbošanās politikā ir sašķobījusi viņa vērtību sistēmu. Tik reti kāds vērtē ētikas vai morāles kritērijus, ka arvien grūtāk ir saskatīt kopsakarības. Un arvien mazāk ir to, kurus uztrauc paša vai citu atziņa, ka viņš nav labs cilvēks.
Gandrīz pusei mūsu valsts iedzīvotāju galvenais ienākumu avots ir darba alga. Nedaudz vairāk kā piektajai daļai tā nav lielāka par 60 latiem mēnesī. Vai tad jābrīnās, ka apmēram trešā daļa strādā vairāk par oficiālo darba nedēļu? Rikšiem vien – cik spēka, cik jaudas. Un gadi tāpat! Saprotams, ka cieš ģimenes un savstarpējās attiecības. Reizēm sirdī iedur sāpe, ka draugi vairs nenāk ciemos. Bet vai nu tāpēc kāds tērēs laiku, kura jau tā trūkst! Tomēr cilvēks nav tā veidots, lai dzīvotu viens un tikai darbā. Viņam ir nepieciešama tuvinieku sabiedrība, ģimenes siltums. Kā to saglabāt, gadiem dzīvojot šķirti?
Sieviete ir cilvēcības veidotāja. Vispirms viņa, un tikai tad vīrietis. Liekas, ka manī ir vismaz trīs sievietes. Vienai domas kā putni sitas logā. Ilgas līdzīgi dūmiem ceļas sarmotās debesīs, kur izplēn aukstumā. Otra vēlas visu dienu post māju un gatavot garšīgu svētku cienastu, kur netrūkst smaržīgu pīrāgu un brūnu piparkūku. Trešā dzīvo sev un sevī. Tās man ir mazliet žēl, jo viņa liekas tāda dīvaina. Tic, ka labais vienmēr uzvar ļauno. Bet vai ābele var izaugt no labiem vārdiem?
Mūžs ir dāvāts, lai būtu ko zaudēt – pa dienai, pa gadam. Cik bijis baltu mirkļu, kas kā putni ceļ spārnos? Nežēlīgs pulkstenis skaita un aizmet tos nebūtībā. Bet vēl viss, kas iegūts, nav zaudēts. Un neuztrauc vairs nepadarīti darbi. Atkal gribas, lai nākamgad putni skaļāk smejas, lai ievas nevīst tik ātri un lai sirdsapziņa ir tik balta kā pirmais sniegs. Katru dienu kāds gādā, lai cilvēkos nezustu ticība.
