Kad satiekas Akmentiņš un Ezeriņš

“Lielā mērā esmu rakstnieks pateicoties šai pusei,” saka dzejnieks un prozaiķis Andris Akmentiņš, kurš viesojās Alūksnes novada bibliotēkā Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā ciklā “Es esmu… RAKSTNIEKS”. Sarunas temats šoreiz - viņa jaunākie darbi - romāns “Meklējot Ezeriņu”, ko apgāds “Dienas Grāmata” izdevis sērijā “Es esmu…”, un dzejoļu krājums “Laimīgas beigas”. Bet ne tikai. Kur Akmentiņš, tur arī ģitāra un dziesmas kopā ar brālēnu Gvido Zālīti, nostāsti par dzejniekam tik tuvo un mīļo bērnības zemi - Alūksnes pusi un, protams, par kapusvētkiem…

Šajā tikšanās reizē viņš sāk ar atmiņām par to, kā kopā ar vecmammu nesuši pastu un katrā mājā pieminēts vectēvs – skolotājs Andrejs Akmentiņš. Kamēr pensijas izmaksātas, zēns sacienāts ar konfektēm un pretī dabūti arī dažādi stāsti. Piemēram, par Glīzdes Mildu, kura pirmā šajā pusē, kā rakstnieks teic, sākusi dzīvot ekoloģiski, jo zāģējusi māju, kurā dzīvo. Jumts tajā iebrucis, sijas iezāģētas, taču vienā dienā visu pārzāģēt nevar, bet nevar arī turpināt tajā pašā vietā, un viss ir pēc garastāvokļa aizzāģēts. “Un tad es domāju
- tā Glīzdes Milda vienkārši dzīvo pamazām kopā ar savu māju, un, kad nomirst viņa, būs nomirusi arī māja, un ekoloģiski nepaliek lieki krāmi… Tā “aplīp” leģendas, un gribas par tām kaut ko uzrakstīt. Arī ap rakstnieku Jāni Ezeriņu bijis daudz leģendu,” saka A. Akmentiņš. Kad, rakstot grāmatu, pētījis par viņu materiālus, šķitis, ka daži nostāsti ir tik vispārzināmi, ka tos vairs nevajag iekļaut grāmatā. Tagad žēl, jo par Ezeriņu tolaik daudz rakstīts presē un būtu ko sacīt vēl un vēl. 1922. gadā Ezeriņam piešķīra literatūras balvu par gada labāko prozu par grāmatu “Leijerkaste”, bet viņa reakcija bijusi – “Es – labākais? Nudien nezināju, ka tik švaki ar latviešu literatūru.