Pavisam drīz jau būs klāt Ziemassvētki. Laiks, kurā ģimenes pulcējas, lai kopīgi svinētu svētkus, taču ne vienmēr šī kopā sanākšana arī izdodas. Būsim pateicīgi visi tie, kuriem ir ģimenes! Iedomāsimies, kā būtu, ja kādus Ziemmasvētkus mēs pavadītu nevis mājās, bet izietu tur, kur cilvēki ir vientuļi! Nav uzreiz jāiet uz bērnunamiem vai pansionātiem, bet varbūt mums ir kāds vientuļāks kaimiņš? Varbūt ir kāds, kuram ļoti nepieciešma palīdzība un mūsu spēkos ir to sniegt? Mums patīk pavadīt svētkus ģimenes lokā, svinot pie televizora. Kaut ko tādu gaišu, kas paceļ. Arī mēs varam būt šī gaisma kādam, jo nevajag jau daudz. Nesen dzirdēju gadījumu, kad kādā mājā mājas vecākais pie visu dzīvokļu durvīm bija izkarinājis mazus adventes vainadziņus. Laikam jau māja bja maza un nav jau arī jākopē šis darbs, bet mēs katrs varam izdarīt ko otra sirdi sasildošu. Mēs esam pieraduši šajos svētkos piešķirt gūzmu savas mīlestības sev tuvajiem, bet varbūt varam mazumiņu atlicināt arī pilnīgiem svešiniekiem? Kādā filmā reiz redzēju, ka ir jāizvēlas trīs cilvēkiem izdarīt ko labu un šiem trīs jāizvēlas vēl trīs. Tā pasaule pavisam ātri kļūs labāka. It kā nieka rīcība, kurā cauri visām mūsu cilvēcīgajām vīlēm spiežas tik ierastais – ko tad es, tas taču tāds mazs darbiņš un neko pasaulei tas nedod. Bet kas tad ir pasaule, ja ne līdzcilvēks pie līdzcilvēka? Ne visiem no mums šie svētki būs sirdsgaiši, pilni laimīgu notikumu. Kādam var neizdoties salabt ar kādu, kādam var neizdoties nomaksāt rēķinus un kādam šos svētkus nāksies pavadīt vienatnē. Tomēr Ziemassvētki ir tas laiks, kurā katram sirdī atveras mazas slūžas. Varbūt pat sev un citiem nemanot. Tās tikai nav tādas slūžas, kādas mums rāda reklāmās. Nav tā, ka visiem šajos svētkos būs bagātīgi klāts galds un smaidīgi tuvinieki apkārt, bet katram ir dots šis laiks, kurā var smelties kaut kripatiņu miera sirdī. Būsim tie, kuri kaut mazliet izgaismo ceļu kādam citam! Klusi, varbūt pat nevienam nezinot, bet vienkārši esam. Šajā laikā, kurā visi reklāmu stendi mums atgādina, ka Ziemassvētku galvenā vērtība ir laimīga ģimene, pierādīsim tiem, ka ģimene esam mēs visi! Patīkam mēs cits citam vai ne, tas patiesībā nav tik svarīgi. Svarīgi, lai mūsu lukturīši spēj nest gaismu un lai mēs tos neslēpjam arī to priekšā, kurus nepazīstam, ar kuriem nesalabsim un ar kuriem šajos svēkos varbūt pat nerunāsim. Tā palēnām ļausim šai gaismai plūst uz sev apkārtējiem un padarīt mūsu pasauli par kripatiņu labāku! ◆
