Sajust mīlestības pieskārienu

Par mīlestību negribas runāt skaļi, jo tā ir trausla un saudzējama. Vārds, kas sevī ietver tik daudz – jo tās izpausmes var būt bezgala dažādas. Vai viegli pateikt – es tevi mīlu? Man šķiet, ka ne, jo vārdi ir un paliek tikai vārdi. Reizēm daudz vairāk par tiem izsaka acu skatiens, smaids, glāsts, pieskāriens. Un arī tas, ka cilvēkam, ko patiešām mīli, izdari ko labu, spējot viņu saviļņot vai iepriecināt.

Šodien 14. februāris – Svētā Valentīna diena, ko dēvē par visu mīlētāju svētkiem. Veikalos par tās tuvošanos liecina sarkanās krāsas dominante – sirsniņas, sveces un cita šiem svētkiem atbilstoša atribūtika. Valentīndienai ir gan piekritēji, gan noliedzēji, jo kāds vienmēr atgādinās par to, ka tas ir komerciāls pasākums, vai sacīs – nav taču vajadzīga speciāla diena gadā, lai kādu mīlētu vai atzītos mīlestībā. Kad Valentīndienas mūsu neoficiālo svētku dienu sarakstā vēl nebija, tās līdzinieks vai varbūt aizstājējs savā ziņā bija 8. marts. Nerunāsim šoreiz par Klāru Cetkinu, Rozu Luksemburgu un cīņu par sieviešu tiesībām, jo arī šiem svētkiem bija sava romantiskā puse, kas saistījās ar pavasara tuvošanos un ziedu dāvināšanu.

Saņemt uzmanības apliecinājumus vienmēr ir patīkami, un tam patiešām nav vajadzīgi īpaši atgādinājumi, oficiāli vai neoficiāli svētki, bet ticu, ka mīlēts sirds dziļumos vēlas justies ikviens. Un nav skaistāku jūtu, ko varam piedzīvot. Bet tas gan nozīmē, ka Valentīndienā varētu būt arī smeldzīgāks noskaņojums.

Latviešiem ir daudz skaistu dziesmu par mīlestību, un tajās meklēta atbilde, kur rast šīs jūtas, bet versijas ir pretrunīgas. Savulaik lielu popularitāti guvušais dziedātājs Ingus Pētersons dziesmā sniedz atbildi: “Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati un cauri visām durvīm droši ies, jo mīlestība – tā ir dzīve pati, no kuras cilvēks nevar paslēpties.” Savukārt Mārtiņa Brauna dziesmā “Es nesatiku tevi” no izrādes “Alberts” apgalvots gluži pretējais: “Ir mīla jāmeklē, tā nenāks pati, tā neatnāks, ja tu mājās saldi krāc.” Bet brāļi Ziemeļi dziesmā “Uzsniga sniedziņš balts” iedrošina: “Ja tevi nemīl neviens, tev taču ir ko mīlēt. Labajā nosprūst naids kā bulta ozola zīlē.”

Kā ir patiesībā, viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, un atbilžu varianti tāpat kā mēs paši, būs dažādi. Bet gribētos, lai šodien kaut uz mirkli katrs no mums sajustu mīlestības pieskārienu. Un ne jau tādēļ, ka ir Valentīndiena. Tādēļ, ka, sajūtot mīlestību, mēs apzināmies, ka dzīvojam. Laimīgi vai nelaimīgi, iedvesmoti, saviļņoti, patīkami satraukti, priecīgi vai mazliet skumji, bet dzīvojam.