Nesen biju kādā pasākumā Alūksnes centrā, kura laikā izcēlās kāds kautiņš. Nezinu, ko cilvēki nesadalīja, bet zinu tikai vienu, ka vēl ilgi uz kāda sejas būs rēta. Es kautiņu redzēju no malas, un tas viss šķita kaut kā groteski. Cilvēki bija pārāk iereibuši, un dūrēs nebija nekāda lielā spēka. Apkārtējie pasmējās, paši kautiņā iesaistītie arī pasmējās, un es tā arī nesapratu, kāpēc dažreiz notiek kautiņi, kuros patiesībā nevienai pusei īsti negribas iesaistīties. Mazajā Alūksnē mēs pazīstam cits citu un nereti kaut kādus pārpratumus noskatāmies gluži kā kino. Koļa Fedjam vai nu kurš kuram. Skatoties uz šo konfliktu, es sapratu, ka tāda pamatīga konflikta nemaz nav un roku pavicināšana nebūt nav ļaunākais, kas var notikt. Cik gadījumos nav bijis tā, ka draugi sakašķējas un salabšana iespējama vien tad, kad abi tā no sirds izkaujas? Vai nav tā, ka mēs ļoti baidāmies no konfliktiem un tāpēc runājam ko aplinkus vai, kā jau latviešiem patīk, aiz muguras. Kāpēc mēs vai nu nerunājam vispār par konfliktsituācijām, vai uzreiz sākam vicināt dūres? Tie, kuriem ir bail stāties pretī kādam, ar kuru viņiem ir konflikts, būtu tas cilvēks vai dzīve, sāk ārdīt visu, kas apkārt. Parkā tiek dauzīti soliņi, pilsētas apstadījumi izrauti un izmētāti, kur pagadās. Bet nekad šie cilvēki tā arī nenostājas pretī konfliktsituācijai vai cilvēkam, kurš to rada. Nav jau uzreiz dūres jāvicina, bet mums visiem ir jāiemācās saprast, ka mums ir tiesības vienam otram arī teikt to, kas mums kremt. Nav jākrāj sevī un jāļauj vaļa emocijām tikai tad, kad bārā iedzerts kāds lieks alus. Nav arī jāārdās pa pilsētas apstādījumiem. Ir jāmācās nostāties pretī konfliktam un saprast, ka mums visiem ir tiesības pateikt to, kas uz sirds. Bet! Ir kāds “bet”, par kuru reiz man stāstīja draudzene. Arī otram cilvēkam ir tikpat lielas tiesības izteikties, kādas ir tev. Vai šis padoms neļautu mums atrisināt konfliktsituācijas daudz ātrāk? Jo otra neuzklausīšana rada vislielāko saspīlējumu. Ja nu mēs mācītos otram piešķirt tādas pašas privilēģijas kā paši sev? Ja nu mēs mācītos nešausmināties par kautiņiem uz ielas, bet sāktu aptvert, ka tur viens otru klapē mūsu Koļas un mūsu Fedjas. Mūsu pašu cilvēki! Varbūt iedzēruši par daudz, varbūt sasāpināti par daudz, bet viņi tur cīnas, jo nav mācējuši uzklausīt otru un nav tikuši uzklausīti. Un tas šajos kautiņos ir pats skumjākais, ne jau tas, ka kādam pārsit uzaci. Sadzīs. Bet māka uzklausīt ir jātrenē daudz ilgāk nekā savi muskuļi kārtējai cīņai. ◆
