“Žēlums nevienam nepalīdz”

Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks diet.

(Salamans mācītājs 2,3)

Šo citātu es neizvēlējos tāpat vien. Cilvēka dzīve tāpat kā debesis virs mums ir mainīgas. Ne visas dienas ir saulainas. Par to pārdomājot, veicu zināmu eksperimentu un man paveicās. Sociālajā tīklā “Facebook” ar nolūku ievietoju dažādas bildes, dabas skatus, gadījumus no dzīves kā jau katram cilvēkam ar priecīgākiem un ne tik priecīgiem notikumiem. Savā izveidotajā albumā bildes mainīju. Saņēmu dažādus aizrādījumus – drīzāk ziņkārību nekā patiesu līdzjūtību. Žēlums pret sevi man uznāca vienu brīdi, kad es atļāvos būt patiesa tādā sociālajā tīklā, kur esi kā zem mikroskopa No visa es sapratu, ka pat cilvēki, kuriem uzticos, mani nesaprata. “Facebook” visus foto izdzēsu, arī komentārus. Mums katram ir savs Sargeņģelis, kurš vada mūsu dzīvi, tam es uzticos. Esmu gandarīta, jo uzzināju, ko no manis gaida, ko domā. Man iet labi un priecājos, ka tie, kurus uzskatīju par draugiem, patiesībā nav. Bet aizdomājoties par patiesu līdzjūtību un žēlumu, es atcerējos psiholoģes Līksmas Puķīnas teikto.

“Žēlums nevienam nepalīdz”

Šie vārdi pieder psiholoģei Līksmai Puķīnai. Pirmajā brīdī tas šķita absurdi. Kā tad tā? Vai cilvēkiem jāapcietina sava sirds, kur tai jābūt atvērtai pret tiem, kuriem dzīve ir nodarījusi pāri? Tomēr psiholoģe palika pie sava un teica, ka to nevajagot jaukt ar līdzcietību un palīdzību tam, kuram tas ir nepieciešams.

To, ka žēlums ir kaitīgs, atzīst arī citi psihologi. Norādot, ka pat melna skaudība nespējot nodarīt tik lielu ļaunumu psihiskajai veselībai kā žēlums pret sevi par neveiksmēm. Nepārtraukta iegalvošana “man ir slikti, man nekas neizdodas” novedot pie smaga, depresijai tuva garīgā stāvokļa. Cilvēks tik ļoti saaugot ar šo lomu, ka beidzot arī nespēj neko savā dzīvē mainīt. Bīstami ir arī radiem un draugiem atbalstīt šo nevarēšanu un atzīt, ka cietējs ir visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Jo tad viņš patiešām tāds jutīsies un sāks ciest vēl vairāk nekā līdz šim.

Lai nenonāktu šādā stāvoklī, psihologi iesaka atcerēties, ka bezizejas situāciju nemēdz būt un – nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk. Tāpēc jānoraida jebkurš žēlums. Labāk, lai pārējie apskauž optimismu un gara spēku, pat ja patiesībā tā nemaz nav.

Vēl par šo tēmu runājot, ieskatījos dažos aforismos: “Slēp savu laimi, vairies skaudības, necenties izraisīt žēlumu.” ( Pitaks) “Žēlums – mīlestības imitācija.”( Gorkijs) “Kad tu par kādu cilvēku vai situāciju saki, ka tā ir bezcerīga, tu aizcērt durvis Dievam acu priekšā.’’ (Čārlzs Alens)

Vēl nedaudz par līdzcietību, kas pieder pie labajām cilvēka īpašībām. Izdevumā “Prieka spārni’’ autors Šri Činmojs raksta:

“Līdzcietība ir garīgs magnēts. Tas pievelk mūs pie citiem. Kad dalāmies savā līdzcietībā un rūpēs, mēs redzam, ka tajā jau darbojas iekšējs magnēts. Līdzcietība sakņojas iejūtīgā vienotībā. Ja man sāp ceļgals, es uzlieku tam savu roku un rūpējos par to. Kāpēc? Tāpēc, ka jūtu – tas ir mana neatņemama manas esības daļa. Ja jūtam cita ciešanas kā savas, ja vēlamies būt daļa no šī cilvēka dzīves, tad mūsu līdzcietība, rūpes un citas dievišķās īpašības nekavējoties iznāk priekšplānā. Patiesa līdzcietība nenāk no pārākuma izjūtas, bet gan no vienotības. Patiesa līdzcietība sevī savieno labās īpašības: mūsu labo gribu, pašatdevi, gatavību un vēlēšanos kalpot cilvēcei. Mēs spēsim dalīties ar šīm īpašībām, ja būsim vienoti ar citiem un atcerēsimies, ka patiesa līdzcietība neliek sevi gaidīt un tas, kurš pieņem šo līdzcietību nav mazvērtīgāks par to, kurš to sniedz.”