Veselības ministrija atkal jau ir aktualizējusi jautājumu par veselības aprūpes nodokļa ieviešanu, šim mērķim atvēlot daļu no samaksātā iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN). Uzņēmēju organizācijas jau ir paudušas bažas, ka šāda sistēma nevar būt uzskatāma par labu instrumentu ēnu ekonomikas apkarošanai. Savukārt Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris intervijā norāda – centieni ieviest šādu nodokļa principu ir tikai darbības imitācija bez reāla pamata.
– Kārtējo reizi tiek diskutēts par obligātā veselības aprūpes nodokļa ieviešanu Latvijā, šim mērķim novirzot daļu no valsts budžetā iemaksātā IIN. Kā vērtējat šādu ieceri?
– Ko lai saka… Jebkuras reformas mērķim ir jābūt uzlabot veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti. Vēl papildus varētu motivēt cilvēkus līdz ar to labāk maskāt nodokļus. Tajā pašā laikā – ja šo koncepciju ir iecerēts realizēt atrauti no valdības atbildības par finansējuma palielināšanu veselības aprūpei, nekas no minētā netiks sasniegts. Un te jau rodas jautājums – kāpēc ir vajadzīgas tikai birokrātiskās spēlītes?
– Jūsuprāt, centieni IIN sasaistīt ar veselības aprūpes finansēšanu ir tikai populistisks solis?
– Šobrīd diemžēl tieši tā arī izskatās. Tā ir darbības imitācija.
– Ir aktualizēts jautājums par to, ka, ieviešot šādu finansējuma principu, sanāktu, ka vieni maksātu šo veselības aprūpes nodokli no minimālās algas, citi – no ļoti lielām summām, bet pakalpojumu saņemtu visi vienādu, un tas neesot pareizi.
– Tas ir pilnīgi loģiski – šāds princips darbojas visā pasaulē veselības aprūpes sistēmas finansēšanas pamatā. Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas koncepciju, ir divi principi, kas nodrošina solidaritāti veselības aprūpes finansēšanā. Pirmkārt, veselais maksā par slimo. Otrkārt, bagātais maksā par nabagāko. Šie principi arī Latvijā pašlaik zināmā mērā realizējas, un pie tā, protams, arī ir jāpaliek. Ja mēģinās ieviest diferencētu veselības aprūpes līmeni tiem, kas ir bagātāki, un tiem, kas ir nabagāki, tā būs katastrofa.
– Jūsuprāt, vispār ir reāli ieviest šādu veselības apdrošināšanas modeli Latvijā? Un kādas ir prognozes – vai to vispār kāds sāks darīt?
– Ieviest jau var visu ko, bet jautājums ir par to, ko mēs no tā iegūsim? Vai cilvēkiem būs labāka un pieejamāka veselības aprūpe, vai patiešām viņi jutīs, ka līdz ar to ir nepieciešams arī kārtīgāk maksāt nodokļus? Pašreizējā izpildījumā noteikti jāteic, ka tā nebūs. Kāpēc iedzīvotāji mēdz būt motivēti maksāt nodokļus? Galvenais iemesls, kas cilvēkus demotivē – ja viņi redz, ka valsts viņu nodokļu veidā samaksāto naudu sadala nevis atbilstoši labai starptautiskai praksei, kas paredz pienācīgas garantijas kaut vai tajā pašā veselības aprūpē, bet gan sadala to atbilstoši atsevišķu politiku un ekonomisku grupu interesēm. Līdz ar to cilvēks spriež – ja jau tā, tad kāpēc gan man maksāt?! Tur jau ir tā nelaime!
– Vai jūs redzat kādu vairāk vai mazāk optimālu veselības aprūpes finansēšanas modeli, izņemot nepārtrauktu naudas prasīšanu no valsts budžeta, kas notiek šobrīd?
– Redziet, ar to nepārtraukto naudas prasīšanu ir tā, ka ne jau velti visā pasaulē ir puslīdz zināms, cik daudz naudas ir vajadzīgs, lai veselības aprūpes sistēma normāli funkcionētu. Latvijā šim mērķim tiek piešķirts apmēram divas reizes mazāk naudas. Šobrīd pat Eiropas Komisija vairs neprasa veikt nekādas reformas mūsu medicīnas sistēmā.
– Jo labi saprot, ka tam nav jēgas?
– Nē! Tāpēc, ka šajā jomā mēs savu mājas darbu jau esam izpildījuši. Slimnīcu skaits Latvijā ir samazināts dramatiski, ārstu un māsu skaits mums ir krietni zem Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem. Bet, lai tas viss funkcionētu, ir vajadzīgs normāls naudas daudzums. Veselības aprūpē ir nepieciešamas investīcijas, tāpat kā jebkurā citā tautsaimniecības jomā, lai varētu runāt par kādu rezultātu sasniegšanu. Ja šo investīciju, šā finansējuma nav, sistēma nedarbosies. Tādējādi ir jāprasa, lai nepieciešamais finansējums vienkārši būtu. Kāpēc Igaunija un Lietuva to var izdarīt? Kāpēc to var izdarīt gandrīz visas jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot Latviju? Tāpēc, ka visās citās valstīs budžeta iespēju sabalansēšana, runājot par procentiem no iekšzemes kopprodukta veselības aprūpei, notiek atbilstoši labai starptautiskai praksei. Pasaules veselības organizācija ir aprēķinājusi, ka minētajam mērķim optimāli ir novirzīt vismaz piecus līdz sešus procentus no valsts iekšzemes kopprodukta, lai šī sistēma varētu kaut cik normāli funkcionēt. Bet pie mums šim mērķim atvēl divas reizes mazāk. Latvijā tas viss nedarbojas jau gadiem ilgi, un es teiktu, ka problēma šajā jomā ir politiskā korupcija. Respektīvi, kā jau minēju, nauda budžetā tiek dalīta nevis atbilstoši starptautiskajiem ieteikumiem un starptautiskai labajai praksei, bet gan atbilstoši atsevišķu grupu interesēm. Un tāpēc, piemēram, Igaunija ir tāda attīstības pakāpē, kādā nu tā ir, bet mēs jau ilgstoši esam ievērojami zemākā punktā.
– Jūs redzat iespēju ieviest mehānismu, kas varētu nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu apmaksāšanu, nepaļaujoties tikai uz valsts budžeta finansējumu?
– Protams, te var būt runa tikai par valsts budžeta finansējumu, jo nodokļu nauda jau ir valsts budžeta tiesa. Igauņi šo jautājumu ir atrisinājuši vienkārši – viņi ir iezīmējuši tik lielas atiecīgā nodokļa daļas atvēlēšanu medicīnai, ka viņi nodrošina piecus procentus no iekšzemes kopprodukta šim mērķim. Proti, veselības aprūpei Igaunijā tiek novirzīti 13 procenti no personas ienākumiem. Ja mēs iesim tādu pašu ceļu, rezultāts, protams, būs. Savukārt, ja mēs mēģināsim iet darbības imitācijas ceļu, kā tas notiek pašlaik, nekāda rezultāta nebūs – tas arī viss!
– Jūs esat paudis viedokli, ka attiecībā uz veselības aprūpi, tās finansēšanu valdība piekopj “kā var nesolīt” principu. Ko bijāt ar to domājis?
– Gan iepriekšējās, gan arī pašreizējās Valda Dombrovska (“Vienotība”) valdības rīcības plānā ir melns uz balta rakstīts un ar valdības vadītāja parakstu apstiprināts, ka 2014. gadā veselības aprūpes finansējums no valsts budžeta sasniegs 4,5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Līdz ar to būtu tikai loģiski sagaidīt, ka, virzoties uz šo mērķi, gan šogad, gan nākamgad veselības budžets tiek attiecīgi palielināts. Taču šogad veselības aprūpes budžets realitātē ir mazāks nekā pagājušajā gadā, un tad, kad jūlija sākumā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē es Ministru prezidentam pavaicāju, vai viņš var apstiprināt, ka valdības rīcības plāns tiks izpildīts, viņš skaidru pozitīvu atbildi nesniedza. Tādējādi var uzskatīt, ka mēs esam atgriezušies pie politiskās darbības modeļa ar nosaukumu “kā var nesolīt”.
