Ieva Pētersone
Es pastaigājos gar ezeru un klausījos viļņu čalošanā. Virs manis lidoja zilas spāres. Viena no tām uzlidoja uz pleca un sastinga. Tajā brīdī mani pārņēma laimes sajūta. Ar sirdi un dvēseli jutos savienota ar Lielo radītāju. Brīdi uzkavējusies spāre pacēlās gaisā un aizlidoja. Taču es visu dienu biju brīnumainā mirkļa iespaidā.
No rīta izejot ielās es priecājos par cilvēkiem, kuri steidzās katrs savās gaitās un jutos laimīga, ka dzīvoju Latvijā-Alūksnē.
Laime pieskārās manai dvēselei, kad kāds cilvēks atvēra savas sirds vārtus un ielaida tur mani.
Ar laimes atblāzmu sejā atgriezos mājās. Nepievērsu uzmanību mašīnām, ne cilvēkiem. Man pietika ar esošo laimi. Vēlāk kāda paziņa jautāja, kas ar mani ir noticis, ka savā nodabā es esot smaidījusi. Varbūt, ka, kāds negaidīts pavērsiens, dzīvē esot? un pētoši lūkojās manā sejā.
Es iesmējos un jautri atbildēju: – Varētu tā teikt- es pēkšņi sapratu, ka laime var atnākt pie cilvēka pavisam negaidīti- zilas spāres izskatā, par to, ka elpo dzimtenes gaisu.
Paziņa neko neteica, pagriezās un aizgāja.
Mana sirds joprojām laimē gavilēja
Reklāma