Varbūt viņam palīdz iešūtā ampula? Lai uzvarētu pieaugošo nervozitāti, Tālis visu ziemas sezonu iet medībās, taču reti nes medījumu mājās, jo gatavot cepešus ir ķēpīga lieta.
Varbūt viņam palīdz iešūtā ampula? Lai uzvarētu pieaugošo nervozitāti, Tālis visu ziemas sezonu iet medībās, taču reti nes medījumu mājās, jo gatavot cepešus ir ķēpīga lieta. Tad es izliekos vārgāka nekā patiesi jūtos. Man arī nepatīk nogalināti dzīvnieki. Kad mans tēvs lika priekšā bļitkošanas sporta veidu, arī man nav iebildumu piedalīties. Izejamā diena uz ledus pie āliņģa atgriež dzīves labpatiku. Arī man rodas azarts āliņģa tumsībā sajust trīsošo zivs ķermeņa pretestību. Reizēm, atgriezusies no zvejas, jūtu no nepierastajām rokas kustībām sāpes apakšdelma muskuļos. Nelabā dūša atkāpjas, sāk garšot līdzi ņemtās sviestmaizes.
Uz pavasara pusi, kad esam uz Peipusa ezera kādus piecus kilometrus no krasta, sajūtu pirmās bērna kustības. Tās ir ilgākas un maigākas, nekā nēsājot Ralfu. Tālis tagad ir uzticams dzīvesdraugs, un mani ar ragaviņām, rikšojot un priecīgi trallinot, atvelk līdz Peipusa krastam. Es skaitu grūtniecības nedēļas, viņš pilnīgus alkohola atturības mēnešus.
Vēl pagājis tikai pusgads no Straupes laika. Maz, tik maz, lai justos droši. Reizi mēnesī Tālis brauc uz sarunām ar narkologu, tad viņam rodas jauna drošības sajūta. Vairāki Tāļa bēdubrāļi esot atsākuši dzeršanu. Ar labiem nodomiem uz elli ceļš bruģēts, vajadzīgs atbalsts no visām pusēm.
“Ne mūžam tanī ellē vēlreiz nenokāpt, kaut elkoņus grauzt, tikai izturēt,” tādas ir vīra domas un stipra griba iet šo ceļu. Kādu dienu, jau marta vidū, ejot uz veikalu pēc produktiem, iegriežos Tāļa darbavietā. Pēc degvielas sabraukuši gan traktori, gan smagās automašīnas. Tālis ārā piepilda bākas, es gaidu, lai tāpat vien parunātos. Cenšos viņu uzrunāt, uzslavēt un lutināt. Esmu atnesusi arī siltas pusdienas. Uz papīriem piekrautā galda pēkšņi pamanu Tālim adresētu vēstuli. Mani pārņem ziņkārība. Varbūt kas nepatīkams? Trīsošu roku sniedzos pēc aploksnes, acīm pārskrienu rindām:
“Tāli! Traucēju Tavu mieru pēc desmit gadu klusēšanas. Droši vien būsi mani jau aizmirsis. Sevi es arī neatgādinātu… Tava bijusī krogus meita nekad nav pretendējusi uz sievas troni. Rakstu mūsu meitas Gitas dēļ. Viņai jāizdara smalka acu operācija, ko pie mums nevar veikt. Vilcināšanās var draudēt ar aklumu. Man pašreiz nav naudas, bet vajag divus, trīs tūkstošus. Varbūt Tev kā tēvam…”
Tālāk nelasu: “tev kā tēvam” burti sāk lēkāt. Nāk Tālis. Pagrūžu vēstuli zem papīru kaudzes. Cik neticami! Meita? Un es neko nezināju? Nekad gan par viņa iepriekšējo dzīvi arī neprasīju. Vai es muļķīgi iedomājos, ka trīsdesmit gadu vecs vīrietis , ar kuru apprecējos, ir nevainīgs zēns bez pagātnes?
“Vai esi piekususi?” Tālis vaicā. Viņš nemana manu satraukumu, apņem ap pleciem, noskūpsta, kā pēdējā laikā dara, un gatavojas ēst atnestās siltās pusdienas: uzklāj dvielīti, ielej šķīvī termosiņā atnesto frikadeļu zupu un, garšīgi šmīkstinot ,ēd, uzliela labo garšu. Tā kā klusēju, paraudzījies uz mani, laikam redz, ka neesmu kā parasti lēnīgā sieva astotajā grūtniecības mēnesī.
“Vai tu nejūties labi?” viņš vaicā, noslaucījis lūpas dvieļa galā. Aizver termosu, akurāti un izsmalcināti noslauka dažas nokritušas maizes drupačas saujā.
“Nekas!” atbildu. Ja runāšu tūlīt, tālākais var būt neprognozējams gan man, gan viņam. Sāksies izskaidrošanās. Nē! Es neesmu gatava pašreiz kaut ko noskaidrot.
“Tad nu es iešu!” nosaku un ceļos. Smagums apņēmis manu augumu. Galvā, liekas, iemitinājusies kāda tukša telpa – nav nevienas sakarīgas domas. Uzzinātais izsaucis īstu šoku. Karst seja. Kā ar maziem āmuriņiem sit deniņos pulss. Atspiežos pret ceļmalas liepu. Izsenis šis koks dodot spēku un skaidrību sievietei grūtos brīžos. Tālim vēl viens bērns? Jaunības grēks?
