Žurnālista darbs ir redzams visiem, kas to vēlas. Tāpēc ar televīzijas žurnālisti Sarmīti Plūmi nav īpaši jāiepazīstina. Tas tomēr nenozīmē, ka daudz par viņu zinām.
Žurnālista darbs ir redzams visiem, kas to vēlas. Tāpēc ar televīzijas žurnālisti Sarmīti Plūmi nav īpaši jāiepazīstina. Tas tomēr nenozīmē, ka daudz par viņu zinām. “Man pašai šķiet, ka mana dzīve ir visiem redzama kā uz delnas. Tāpēc šaubos, vai maz kas saistošs būs tajā atrodams,” saka Sarmīte.
Viņas bērnība ritējusi “visskaistākajā, dziļām kultūras tradīcijām bagātajā Madonā”. “Ar šīs pilsētas doto emocionālo lādiņu dzīvoju vēl aizvien. Nudien neatceros, ka būtu par kaut ko bērnībā kaismīgi sapņojusi. Ja nu vienīgi – tēlot (izdejot) kādu skaistu princesi uz kultūras nama skatuves. Deju skolotāja Dzidra Rubene iestudēja brīnišķīgas pasaku lugas: ” Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, ” Pelēkais namiņš”, kur man kā iesācējai tika mazas lomas – biju skudriņa, gailenīte, bitīte… Bet tā gribējās kļūt par princesi!” atceras S.Plūme.
Līdz “princesei” Sarmīte izauga. Tā gan nebija kruzuļotā skaistule ar princeses kroni galvā, bet vislatviskākā Vidzemes tautumeita ar garām bizēm, staltu stāju un zīļu vainagu kā galveno rotu. “To es ieguvu tieši Madonā, un tā pieder pie manas dzīves vislielākajām bagātībām,” uzsver Sarmīte.
Tikai un vienīgi žurnāliste
7.klasē Sarmīte vēlējās kļūt par žurnālisti. “To pat var saukt par nomoda sapni, jo zināju skaidri un pārliecinoši – gribu būt tikai un vienīgi žurnāliste! Un darīju visu tolaik iespējamo, lai šis sapnis piepildītos,” viņa stāsta. Kad tagad Sarmīte ar saviem lielajiem bērniem runā par profesijas izvēli, viņi smej: “Nu, tik gludi un pareizi kā tev, mamma, jau parasti neiet!” “Jā, jāpiekrīt, ka mans lielais skolas laika sapnis ir piepildījies un ka nebeidzu vēl aizvien par to priecāties. Darbs dod man prieku un gandarījumu,” atzīst Sarmīte. Vai viņa par kaut ko sapņo arī tagad? Lielos mērogos – nē. Ir pa kādam mazam sapnītim, drīzāk var teikt – iegribai, vēlmei. S.Plūme vīzijās ir aizdomājusies līdz tam, kā būs, kad bērni būs lieli un patstāvīgi, bet viņa ar vīru pēc ražena darba gadiem baudīs pelnīto atpūtu un gluži tāpat, kā tagad redzam pa pasauli ceļojam pensionāru pārīšus, abi kopā apceļos citas zemes.
“Man dota liela laime, jo, tik ilgi strādājot žurnālistikā un veidojot televīzijas pārraides, nekad nenonāku konfliktā ar sirdsapziņu. Esmu varējusi brīvi runāt par to, kas mani satrauc vai iepriecina, nomāc vai dod gara spēku,” domā Sarmīte. Gatavojot raidījumu ,gara brīvība ir pats lielākais stimuls, kas atsver daudzus Latvijas Televīzijas kā sabiedriskas televīzijas niecīgā budžeta radītos mīnusus.
“Ir lietas, kas mani satrauc mūsu pašu mājā – Latvijas Televīzijā. Un vispirms tā ir pārmērīga raidījumu komercializācija,” atzīst S.Plūme. Naudas ir maz, bet raidījumi jātaisa. Tad nu izlīdzas, kā prot un var… Viņa uzskata, ka nevar sagatavot objektīvu raidījumu, ja kāds no malas par to maksā. Šajā lietā ir arī otrs aspekts – tad skatītājam tas ir jāzina! Bet parasti tā nenotiek. Vien pašvaldību vēlēšanu reklāmas likumā noteiktā kārtībā “iezīmē” ar informāciju par maksātāju. “Lai televīzija nepazaudētu tos profesionāļus, kas tur vēl strādā, mīlot un cienot savu darbu, vienīgais risinājums ir abonentmaksas ieviešana,” secina Sarmīte.
Iejūtas
“citu ādā”
Jau sesto gadu Sarmīte dzīvo savā izlolotajā “Provincē”. Lauku tēma viņai ir tuva, jo pati ir no mazpilsētas un vēl aizvien dzīvo laukos – Bebru pagastā pie Kokneses. S.Plūme stāsta par pašvaldību darbu un cilvēkiem, kas sēž svarīgākajā krēslā savā pagastā vai pilsētā. “Provinces krēslu galerija” ir neformāls skatījums uz pašvaldības vadītāju, un to noslēdz balva – Gada krēsls. “Jo dziļāk iepazīstu pašvaldību darbu un cilvēkus, jo vairāk pārliecinos, cik daudz no viņiem ir atkarīgs ikviena iedzīvotāja labklājībā un dzīves sakārtošanā. Ceru, ka tas neskan pārāk salkani, bet ar šo savu “Provinces krēslu galeriju” es vēlos pateikt paldies un “pacelt saulītē” tos cilvēkus, kam, manuprāt, amata krēsls nav tikai varas simbols vien,” atzīst Sarmīte.
“Province” ir žurnālistes autorraidījums. Viņa izvēlas tēmas, vietas un cilvēkus. Saliek akcentus raidījumā. “Man patīk, braucot uz kādu vēl neredzētu vietu (tādu Latvijā vēl ir daudz), iztēloties, kā tur izskatīsies, kādi būs ļaudis, ar ko esmu tikai pa telefonu runājusi. Varbūt tas liksies smieklīgi, bet man bieži vien ir tā, ka es jau redzu kādu vīziju, manās ausīs gluži kā melodija skan kāds vietvārds, kā magnēts pievelk gaidāmā tikšanās ar cilvēku… Un tad ir tā – vai nu tas piepildās, vai – nē,” atklāj S.Plūme. Nereti tieši negaidīti pavērsieni dod žurnālistisku asumu. Bet visvairāk Sarmītei patīk tās stundas, kad vēlā vakara vai pat nakts stundā viņa sēž pie rakstāmgalda un raksta tekstus. Ne jau tos vienkāršos, informatīvos aizkadra tekstus, bez kuriem nevar iztikt, bet tos, ko ar raidījuma režisori sauc par “eposiem” vai “liriku” . “Tad es izdzīvoju tās vietas, tā cilvēka dzīvi. Es esmu viņa “ādā”, skatos ar viņa acīm, un manī plūst domas, noskaņas, un nereti dvēsele lido,” stāsta Sarmīte.
Uzrakstīto žurnāliste glabā, jo tik daudz no viņas darba pazūd acumirklī – tai īsajā raidlaika pusstundā. Bet tās ir domas un izjūtas, kas Sarmītei ir bijušas svarīgas kādā konkrētā laika un vietas nogrieznī. “Domāju, ka “Provinces” nebūtu, ja nebūtu Madonas – manas dzimtās, vēl aizvien tuvās pilsētas. Ar to jūtos saistīta arvien,” viņa saka. Katru reizi uz Madonu Sarmīte brauc ar priecīgu satraukumu. Un, kad no Pļaviņu ceļa līkuma aiz Smeceres sila ieloka pēkšņi paveras tik pazīstamais skats uz pilsētu ar ūdenstorni kalnā, viņa sevī izbauda mirkli – es atkal esmu mājās. “Reālu māju man tur nav jau pāris gadus, un savus vecākus varu apciemot vien kapu kalniņā,” piebilst Sarmīte.
Vajadzīgs stiprs mugurkauls
Televīzijā S.Plūme ciena cilvēkus, kam bez profesionālās pieredzes un varēšanas ir stiprs mugurkauls, kas neļauj liekties visiem vējiem. Šo mugurkaulu veido katra iekšējais ētiskais kods: ko es kā žurnālists drīkstu un ko ne. Kas man ir obligāti jādara? Kad es nevaru klusēt? “Lai kā mēs mēdzam runāt par grūtiem laikiem un knapu iztikšanu, es joprojām dzīvoju pārliecībā, ka Latvijā ir arī neuzpērkami žurnālisti. Un viņi būs tie, kas šo mugurkaulu, par spīti sitieniem, saglabās,” ir pārliecināta Sarmīte.
Televīzijas “zvaigznes” – tā ir pavisam cita tēma, kam nereti nav nekāda sakara ar iepriekš minēto. Zvaigznes mēs paši radām un paši tās apbrīnojam. Protams, “var nostrādāt” mērķtiecīgs darbs, ko dara, piemēram, LNT ar savu “zvaigžņu” spodrināšanu. “Arī es neliegšos – ir patīkami stāvēt uz Operas skatuves tev vien speciāli šūdinātā tērpā un būt “zvaigzne”… Bet tas ir tikai mirklis. To labo, smago gandarījumu dod daudzi citi mirkļi – tur, laukos. Kad jūtu – man te vajadzēja atbraukt un es nedrīkstu par to nerunāt publiski!” atzīst S.Plūme. Patiesībā tie ir televīzijas skatītāji, kas vienu ieceļ “zvaigznēs”, citam dod tikai cerības, bet kāda spožumu varbūt arī apdzēš.
Televīzijas skatītājiem patīk Sarmītes smaids, un viņa smaida bieži. “Tie, kas mani pazīst, zina, ka tā ir mana būtība. Tas ir gadu gados veidojies ieradums (paštēls, ja gribat). Droši vien sava nozīme ir tam, ka būtībā esmu skatuves cilvēks – dejošana uz skatuves, arī ekrāns ir sava veida skatuve,” skaidro S.Plūme. Smaids viņai palīdz atvērt ikvienas durvis – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Būtu muļķīgi apgalvot, ka žurnālistei nav nekādu raižu un rūpju un var viegli kā taurenītis, smaidot lidināties. “Arī man ir savi samezglojumi, ar ko jātiek galā. Taču vienmēr esmu uzskatījusi: ja tu ej cilvēkos, tad citiem nav jācieš no tavas sliktās omas, drūmās sejas un izvairīgās valodas,” uzskata Sarmīte. Viņa iet, lai tiktos ar citiem cilvēkiem. Un cilvēki iet viņai pretī, neļauj ieslīgt pašapmānā vai saldsērīgas lauku dzīves idilles apjūsmošanā. Viņi, žurnālisti, pārsteidz, iedrošina un uzlādē. “Nav ko slēpt, nereti esmu nodomājusi: es gan nevarētu būt viņu vietā. Bet vieta mums katram ir sava,” secina S.Plūme.
