Ir jau pierasts, ka šauro pastkasti pārpilda ne jau preses izdevumi, bet gan spilgti un ne tik spilgti, lieli, vēl lielāki un mazāki reklāmas izdevumi. Ja ar veikalu reklāmām vēl varu sadzīvot un šad tad tur rodu sev aktuālu informāciju,…
“Mēs kopā dzīvojam un dzīvosim šajā zemē. Kopā mēs varam izveidot lielisku valsti, ko apskaudīs visa pasaule. Latvijas krievi ir gatavi strādāt Latvijas labā, bet tikai ar vienādām tiesībām, nevis kā otrās šķiras cilvēki. Mēs neesam šeit nedz nejauši viesi, nedz ārzemnieki, nedz okupanti. Mēs esam tādi paši saimnieki šajā zemē kā latvieši. Kopā mēs esam spēks. Tikai balstoties uz šo spēku Latvija atdzims” – tā ir tikai daļa no uzbāzīgās reklāmas. Tā pat neprasa komentārus. Ir tikai jādodas uz referendumu un jāievelk krustiņš pie vārda “pret”. Patiesībā šis uzbāzīgais skrejlapas teksts panāca pretēju efektu – ja sākotnēji biju domājusi referendumu ignorēt, tad izlasītais neļauj man vienaldzīgi stāvēt malā. Un vienīgais, ko es šobrīd ļoti, ļoti vēlos – lai latviešu tauta būtu par latviešu valodu un kaut šo vienu mirkli sajustu sevī īstu latvieša patriotisma garu un tēvzemes mīlestību. Mēs nevaram būt vienaldzīgi pret senču devumu – brīvu savu Latviju, kuras dēļ lietas asinis, kāpts lopu vagonos, stāvēts pretī tankiem. Šī ir mūsu zeme!
Lai arī pētījumu rezultāti dod cerību, ka referendumā lielākā daļa nobalsos pret otru valsts valodu, sekas tomēr būs. Nekas vairs nebūs, kā bijis… Vien gribas uzdot jautājumu – ko mēs darīsim pēc referenduma?
