Arvien biežāk tiek uzsvērts, ka laukos nākotne pieder lielsaimniecībām. Taču aizmirstam, ka lauki ir arī dzīvesveids, kas ļauj saglabāt pamatvērtības un darba tikumu. To uzskatāmi apliecina Pededzes muzeja vadītāja Inese Volšteine savā piemājas saimniecībā.
Izaudzē visu ģimenes galdam
“Tiesa, piemājas saimniecībā ir daudz darba. Tāpat kā daudzi kādreiz esmu domājusi – kāpēc man to visu vajag. Tomēr secināju, ka vajag gan. Es neprotu tā dzīvot, ka man nav govs, nav aitu, nav cūku un vistu. Kopš mazotnes esmu pieradusi, ka ir mājlopi. Vīrs teica – iesim uz pilsētu – būs vieglāk. Bet es nevaru, man tur pietrūks lauku plašuma un svaigā gaisa. Laikam jau arī darba. Nespēju ilgi sēdēt vai gulšņāt pie televizora,” spriež I.Volšteine.
Viņas ģimenei govs dod pienu, no kura var gatavot krējumu, biezpienu un sieru, arī sviestu. Bet teļu nodod gaļai. Gadā tiek nobarotas četras cūkas, kā arī pašu pārtikai izmanto aunus. “Ja gaļu pērk veikalā, nekad nevar prognozēt, kāda tā gadīsies. Pavisam citādi tā garšo, ja ir savā saimniecībā audzēta. Kad gatavoju, visa māja smaržo pēc gaļas,” salīdzina saimniece. Viņas ģimene ir liela – 8 cilvēki. Algas ir mazas, arī tāpēc ir labi, ka veikalā maz kas no pārtikas ir jāpērk. “Turklāt zinām, ka lietojam veselīgu pārtiku. Nu kas tas par pienu veikalā, ja pēc 2 – 3 dienām istabas temperatūrā nesaskābst? Ja atstāšu no govs izslaukto, tas jau otrā dienā būs skābs,” secina I.Volšteine.
Daudzi negrib smagi strādāt
No rīta viņa pabaro un apkopj mājlopus, bet darba diena aizrit muzejā. “Vakarā atnāku mājās, aizeju pie lopiņiem un parunājos ar viņiem. Paglaudu, un viss dienas stress, saspringums kaut kur pagaist kā nebijis. Tas palīdz atgūt dvēseles mieru,” saka I.Volšteine. Viņa novērojusi, ka daudzi vairs negrib smagi strādāt, tāpēc maz palicis piemājas saimniecību. Vairums zemnieku saimniecību īpašnieku ir jau pensijas vecuma. Kas viņu darbu turpinās? “Ja bērnus no mazotnes neradina pie darba, arī pieauguši viņi negrib strādāt. Tad kur lai rodas darba tikums un pienākuma apziņa? Mēs strādājam visi, tāpēc varu neuztraukties, ka kaut ko nepaspēšu izdarīt. Vakaros, piemēram, ja lielākais dēls iet uz kūti, es ar mazākajiem gatavoju skolas uzdevumus. Vedekla rūpējas par vakariņām. Ja kāds kaut kur aizbrauc, citi viņu aizstāj, tāpēc neviens nejūtas kā piesiets saimniecībai mājlopu dēļ,” atzīst I.Volšteine. Tiesa, ir cits jautājums – cik daudz laukos dzīvojošajiem ir iespēju doties izbraukumos vai uz pasākumiem citviet.
Attīsta saimniecību,
audzējot aitas
Pagaidām saimniecībā ir 12 aitu mātes, taču ir doma ganāmpulku palielināt. Šo ieceri kavē ganību trūkums, jo tuvumā nav lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Ir sākts īstenot projektu “Pusnaturālās saimniecības pārstrukturizācijai”. Tajā var saņemt 1500 eiro gadā, bet pārējais ir pašu ieguldījums. Jau iegādāts traktors un arkls, kultivators, zāles pļāvējs, piekabe un būvmateriāli kūts atjaunošanai mantotajā saimniecībā, kas atrodas tālāk no pagasta centra. “Ceru, ka nākamgad būs gatava lielāka kūts, kurā varēsim turēt vismaz 20 aitu mātes. Te, pagasta centrā, tas nav iespējams, jo daudz barības būtu jāpieved,” spriež I.Volšteine. Vectēva celtā māja pie atjaunojamās kūts ir nodegusi, tas nozīmē, ka ir jādomā arī, kur dzīvot, lai tur varētu saimniekot vecākais dēls.
Kamēr aitas un citi mājlopi ir nelielajā kūtiņā pie Līvānu tipa mājas, I.Volšteine aitas lecina ar tādu aprēķinu, lai jēriņi dzimst maijā. Tad pēc atnešanās aitas ar jēriem pakāpeniski var laist ganībās. Turklāt jaunajā zālē jaunie jēri labi saņemas un ir veselīgi. “Pērn bija auniņu gads. No 12 jēriem tikai 2 bija aitiņas. Ja zāles pietiek, jēri un aitas ļoti labi barojas. Atceros, ka mana vecmamma aitām miltus nedeva. Es tomēr nedaudz dodu, tāpat arī saknes aitu mātēm, lai pietiktu piena jēriem,” atzīst I.Volšteine. Viņa ir apguvusi veterinārfeldšeres profesiju, bet nav tajā strādājusi. Pēc tehnikuma Inese ļoti gribēja uz Pededzi, jo visas bērnības vasaras bija pavadījusi pie vecmammas. Taču veterinārfeldšeri te nevajadzēja, tāpēc viņa sākumā strādāja jaunajā fermā par mehāniķi. Tomēr piepildīja savu vēlēšanos – strādāt un dzīvot Pededzē.
