Visiem mūsu valstī ir pazīstams tāds termins kā “nelegāļi” – tie ir cilvēki, kuri tādas vai citādas darbības veic, pārkāpjot likumus. Tagad varētu parādīties jauns – “legāļi”. Jo kā lai citādi īsāk nokrusta tā saucamos legālos kontrabandistus jeb cilvēkus, kas tagad ir ļoti sašutuši par to, ka šogad vairs nevar reizi dienā vest noteiktu apmēru akcizēto preču bez nodokļu samaksas pāri Latvijas un Krievijas robežai.
Tas, ka kaimiņi aktīvi izmanto cenu starpības, nav nekas jauns. Domāju – katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš kādreiz ir kaut vai tuvumā bijis Tallinas ostai, ir pamanījis Somijas pilsoņus, kuri ar dažādām ķermeņa mīkstuma pakāpēm mēģina trāpīt uz prāmja pēc alkohola tūrēm pa Tallinas veikaliem un krogiem. Latvijas iedzīvotāji gan ir gājuši tālāk – viņi jau gadiem nevis dodas vienkārši lētāk iedzert uz Krieviju, bet cītīgi velk alkoholu, degvielu un cigaretes pāri robežai, lai pārdotu tālāk.
No vienas puses, var teikt – kas tur liels. Nu nodarbojas Latgales daudzie bezdarbnieki ar šādu visai interesantu rūpalu, un Dievs ar viņiem. Galu galā, ja Latgalē darba nav, tad kaut kā jau iztikai ir jāsagrabina. Diemžēl, bet tam ir arī otra puse. Ne viens vien veikalu ķēžu īpašnieks atklāti atzīst, ka alkoholu un cigaretes Latgalē veikalu plauktos turēt ir teju bezjēdzīgi, jo tos veikalā pērk tikai vai nu nejauši iemaldījušies tūristi, vai ļoti idejiski noskaņoti cilvēki, kam nodokļu maksāšana ir principa jautājums.
Turklāt kopš krīzes sākuma šī sērga ļoti strauji izplatās arī uz citiem valsts reģioniem. Nav arī brīnums – gan jau legāļi kā kārtīgi biznesmeņi savu mājas tirgu ir apguvuši, un tālāk seko ekspansija uz blakus reģioniem. Arī degvielu no rokas nu jau neesot problēmu nopirkt arī Rīgā.
Drīzāk ir brīnums, ka valsts šai visai apšaubāmajai, bet legālajai praksei ir pievērsusies tikai tagad. Laikam ar veikalnieku un degvielas tirgotāju vaimanām un brīdinājumiem iepriekšējos gados nebija gana, un šim savdabīgajam likumu caurumam kārta ir pienākusi tikai jau n-tajā budžeta konsolidācijas kārtā.
Tomēr negribas ticēt arī tam, ka daudzi pierobežas iedzīvotāji no laba prāta izvēlas nest pāri robežai pudeles tā vietā, lai strādātu normālu darbu un saņemtu par to normālu algu. Tādēļ valstij vienlaikus ar legāļu biznesa apkarošanu (beidzot) būtu tomēr daudz nopietnāk jādomā arī par pierobežas reģionu attīstību (arī beidzot). Tas, ka daudzos Latgales novados konstanti gadu no gada ir visaugstākais bezdarba līmenis valstī, ir rādītājs, kuram līdz šim nepelnīti nav pievērsta pienācīga uzmanība. Protams, ir gan īpašas ES fondu programmas, gan daudz kas cits, kam bija jāveicina šā reģiona attīstība. Tomēr dzīve liecina, ka tāda īpaša efekta kā nav, tā nav.
Tad varbūt tomēr ir laiks beidzot pievērsties Latgalei un saprast, kas un kādēļ tur buksē daudz vairāk nekā Zemgalē, Kurzemē vai Vidzemē? Galu galā, ja šodienas daudzajiem legāļiem būs normāls darbs, tad arī nebūs protestu un demonstrāciju pret likumu robu lāpīšanu.
