Bieži uz vecumdienām raugās nevis kā uz personības brieduma laiku, bet gan nepatīkamu stāvokli, kas nomāc pašus cilvēkus un traucē sabiedrībai. Vecu cilvēku skaita palielināšanās tiek uzskatīta par nastu paaudzei, kura strādā, lai gan viņi uzkrājuši vērtīgas zināšanas un pieredzi, no kuras varētu mācīties arī gados jaunākie. Lai pievērstu uzmanību ar novecošanu saistītajām problēmām, 2012.gads izvēlēts par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei. Būt aktīvam vecumdienās nozīmē pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē un turpināt neatkarīgu dzīvesveidu. Aktīvu un darboties gribošu cilvēku netrūkst arī starp Alūksnes pensionāriem.
Dators kļūst par daļu no ikdienas
Tāda ir alūksniete Laima Tiltiņa (65), par kuras aizraušanos kļuvusi viņas gadagājuma cilvēkiem netipiska joma – modernās tehnoloģijas. “Rokdarbiem man nav pacietības. Tas mani kaitina. Savukārt sēdēt pie datora, meklējot informāciju vai eksperimentējot ar programmām – tur gan man pacietības pietiks stundām!” iesaucas Laima. Bez datora viņa nevarot iztikt ne dienas. “Ja neesmu kaut ko tur padarījusi vai uzzinājusi kaut ko jaunu, tad šķiet, ka kaut kas nav kārtībā,” viņa atzīst. Daudzo pie datora pavadīto stundu un nerimstošās aizrautības dēļ, Laima smejas, ka viņai, visticamāk, izveidojusies datoratkarība, kas tagad izplatīta starp jauniešiem. Tiesa, tā aizsākusies pret viņas gribu. “Tas bija 2005. vai 2006.gads, kad mani bibliotēkā piesēdināja pie galda un teica – mēģini!” atceras Laima.
Sākumā viņa centās atgaiņāties, aizbildinoties, ka tas nav domāts cilvēkiem viņas gados, taču, tiklīdz apgūti pamati, domas mainījušās. “Iepatikās,” pensionāre nenoliedz. Vēlāk iegādāts pašai savs dators, izieti pensionāriem domāti datorapmācību kursi un tālākais noticis pats no sevis. “Tagad vairs savu dzīvi bez datora nespēju iedomāties,” atklāj Laima. Tur viņa izlasa jaunākās ziņas, atrod risinājumus krustvārdu mīklām, skatās DVD, sazinās caur skaipu ar draugiem ārzemēs un brāli, kurš dzīvo ārpus pilsētas. “Mājās man jau pārmet, ka es vairāk laika pavadu ar datoru, nekā dzīviem cilvēkiem, bet es tur neko nevaru darīt – man patīk tā lieta un viss,” norāda Laima. Pensionāres apgūtās prasmes novērtējuši arī kolēģi – Alūksnes pilsētas pensionāru padomes biedri. Vairs nevieni svētki nav iedomāji bez viņas veidotajiem apsveikumiem, galda kartēm vai afišām.
Laima ar lepnumu stāsta, ka šogad apgūtas jaunas nianses, kas galda kartēm Ziemassvētku pasākumā ļāvis izskatīties neparastākām. Sarežģītāki un krāsaināki kļūst arī viņas veidotie apsveikumi. “Galarezultāts top caur eksperimentiem. Tu izmēģini vienu variantu, otru, trešo, ceturto. Pēc tam pašai ir prieks, redzot, kas no tā visa sanācis,” viņa saka. To pašu varētu teikt par Laimas aizraušanos ar fotografēšanu, kas ir otra viņas kaislība. Pirmā pieredze gūta agrā jaunībā. Pie jaunības dienu aizraušanās viņa atgriezusies tikai pirms pāris gadiem, kad par labu darbu dāvanā saņemts digitālais fotoaparāts. Šo dāvanu pasniedza Amerikā dzīvojošs pāris, kura piederīgo kapiņus Laima apkopj. Pirmo reizi dāvana likta lietā viņai uzdāvinātā ceļojumā pa Ameriku. “Toreiz safotografēju 500 bildes!” Laima atminas.
Uzņemas privātā fotogrāfa lomu
Ar šo ceļojumu arī aizsācies viņas ceļš, iepazīstot fotografēšanas mākslu. Visbiežāk tā tiek likta lietā, fiksējot pensionāru jubilejas vai svētku pasākumus. Laima smejas, ka kļuvusi par viņu privāto fotogrāfu, kas dokumentē visu pensionāru dzīvi attēlos. “Vairs neatceros laiku, kad pati rātni sēdēju pie galdiņa un baudīju mirkļus,” viņa atzīst. “Tagad pasākumā piedalos vairāk kā vērotāja, staigājot pa zāli un cenšoties nepalaist garām nevienu interesantu momentu.” Pēc katra pasākuma viņa par personīgajiem līdzekļiem izgatavo fotogrāfiju paraugus, lai pensionāri varētu izvēlēties sev tīkamākās. Līdzīgi tiek darīts arī pēc jubilejām. “Ja citi uz jubilejām nāk ar dāvanām, tad es dāvanā pasniedzu pašas veidotas fotogrāfijas,” saka alūksniete. Kaut gan visi par viņas bildēm priecājas, Laima atzīst, ka priekšā vēl tāls ceļš ejams.
Fotografēšanas prasmes Laima uzlabo gan pati eksperimentējot, gan nelaižot garām izdevību aprunāties ar lietpratējiem. Labākie darbi tiek glabāti datorā vai fotoalbumos. Nu to kļuvis tik daudz, ka albumi tiek kārtoti pa kastēm. “Nu, pilnīgs sajukums dzīvē!” viņa smejas, iztēlojoties daudzos albumus un ar fotogrāfijām pārblīvēto datoru. Tiesa, vēlmi fotografēt tas gan nemazinot. Gluži pretēji. Bez fotoaparāta pensionāre no mājām vairs neiziet. Ar to tiek fiksēti ne tikai publiskie pasākumi un cilvēki, bet arī pārmaiņas dabā un ainavas. Kaut gan jaunas zināšanas vairs nav tik viegli apgūt, kā jaunībā, Laima padoties netaisās. “Apzinos, ka, lai tiktu pie labiem kadriem, man vēl ļoti daudz jāapgūst,” viņa nenoliedz. “Tajā pašā laikā tieši tas jau ir tas pats interesantākais – neziņa par to, kas beigās sanāks.”
Deju vietā pievēršas
vingrošanai
Sākotnējo aizrautību nav pazaudējusi arī Gaida Gožēvica, kurai šogad apritēs 87 gadi. Jau 13 gadus viņa vada pensionāru interešu klubiņu „Optimistes”. Tā darbība izpaužas ārstnieciskajā vingrošanā, uz kuru kluba biedres sanāk kopā reizi nedēļā. Papildus tiek apmeklēta trenažieru zāle, bet pēdējos gados vingrošanai pievienojusies nūjošana. Ar sportu Gaida bijusi uz „tu” jau kopš jaunības, kad pēc vidusskolas beigšanas uzaicināta strādāt par sporta skolotāju. Līdztekus darbam absolvēts Fizkultūras institūts kā slēpošanas instruktorei. Dzīves laikā Gaida strādājusi arī citus darbus. „Esmu darījusi visu, atskaitot mūziku,” viņa smejas, atskatoties uz raibo darba mūžu. Kad deviņdesmito gadu otrajā pusē liktenis viņu atvedis atpakaļ uz dzimto Alūksni, Gaida piedalījusies tikšanās reizē ar pensionāriem, lai uzzinātu, kādas iespējas piedāvā dzīve Alūksnē.
Uzzinot, ka Alūksnē pensionāru vienīgais brīvā laika pavadīšanas veids ir koris, Gaida nolēmusi situāciju mainīt. Izvēle kritusi par labu viņas sirdslietai – dejošanai. „Ballēs gāju uz izķeršanu,” viņa atceras. „Puiši zināja, ka labi dejoju, tāpēc stāvēja rindā, lai tikai varētu ar mani padejot.” Savulaik viņai bija iespēja vadīt vairākus skolēnu deju kolektīvus. Bijusi arī rajona deju kolektīvu virsvadītāja. Tiesa, ar pensionāru deju kolektīva izveidošanu neveicās, kā gribēts – uz pirmo tikšanos ieradušies divarpus pāri. Tā kā brīvajā laikā kaut ko darīt gribējies, Gaida nolēmusi izveidot ārstnieciskās vingrošanas grupiņu. Tādu viņa vadījusi savā iepriekšējā dzīvesvietā Valkas rajonā. „Šoreiz atsaucība pārspēja visas manas cerības,” viņa atzīst. Pēc laikrakstā ievietotā sludinājuma, pieteicās vairāk nekā 100 interesenti.
Šobrīd no pirmajām dalībniecēm uz nodarbībām turpina nākt sešas. Ja sākumā izveidotas 4 atsevišķas nodarbību grupas pa 25 cilvēkiem katrā, tad tagad tā ir viena ar vairāk nekā 10 pastāvīgām dalībniecēm. „Neesam vairs tik daudz, bet joprojām entuziasma pilnas,” uzsver Gaida. Atnākot jaunām dalībniecēm, tās tiek sīki izprašņātas par ķermeņa īpatnībām, veselības problēmām, operācijām. „Man vienkārši ir jāzina, kādus vingrojumus drīkstu dot, lai veselību uzlabotu, nevis pasliktinātu,” viņa skaidro. Laika gaitā dalībnieces pašas apguvušas šīs zināšanas. Kad nesen Gaidai radušās veselības problēmas, kuru dēļ vingrošanu uz laiku nācies pārtraukt, viņas nodarbības turpinājušas, pašas veidojot to saturu. „Viena parāda kādu vingrojumu, un pārējās dara līdzi,” ar lepnumu saka Gaida.
Jautāta, ko cilvēkiem gados dod tāda vingrošana, Gaida nosmejas: „Paskatieties uz mani un tad sapratīsiet!” Saviem gadiem netipisko možumu papildina lielā uzņēmība, kas viņai palīdzējusi pārvarēt arī dzīves traģiskos brīžus. Savukārt iknedēļas kopīgās sanākšanas ļāvušas tikt pie jaunas ģimenes. „Mums savā starpā izveidojušās ļoti siltas attiecības,” atklāj pensionāre. Gadījies pat, ka kāda dalībniece veselības problēmu dēļ nolēmusi atteikties no vingrošanas, bet nav pagājis ilgs laiks, kad zvanījusi Gaidai un lūgusi, lai ņem atpakaļ. „Ne viena vien man tā arī ir pateikusi, ka bez vingrošanas vairs nevar dzīvot,” viņa saka. Nezaudēt optimismu Gaida vēl arī citiem vienaudžiem. „Viss atkarīgs no cilvēka paša. Ja viņš jūtas garīgi sašļucis, tad nekas nesanāks, bet, ja viņam ir dzīvotgriba un dzīves spars, tad paveiks iecerēto,” uzskata alūksniete.
