Straujajam cenu kāpumam tieši pakļauti arī uzņēmēji

Nestabilā situācija Eiropā pašlaik skar ne tikai iedzīvotājus, bet no tās tiešā veidā atkarīga arī uzņēmēju darbība. SIA “Verners un draugi” valdes priekšsēdētājs alūksnietis Verners Kalējs laikrakstam atzīst, ka arī viņa uzņēmums ir pakļauts straujajam energoresursu un degvielas cenu kāpumam, tomēr radis iespēju uzlabot strādnieku darba apstākļus. Viņš ir gatavs piedāvāt darba iespējas arī Ukrainas bēgļiem, ja tas būs nepieciešams.

Uzņēmējs saprot, ka šis ir laiks, kad arī strādniekiem būtu nepieciešams palielināt algas, bet to izdarīt nav iespējams, jo izejmateriāliem – baļķiem, kurus uzņēmums iepērk – arī cenas nekrītas, bet tikai kāpj. “Savu produkciju aptuveni 95 procentu apjomā pārdodam vietējām vairumtirdzniecības firmām ostās, kas savukārt to eksportē tālāk uz Lielbritāniju. Taču angļiem pārāk neinteresē, kādas mums ir izejmateriālu cenas, iepirkuma cenu pārsvarā nosaka viņi. Esam kā starp diviem dzirnakmeņiem – izejvielas savam darbam nopērkam privātfirmās vai piedalāmies valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” rīkotajās izolēs. Arī viņi nosaka savu izsoles sākumcenu, bet mēs esam spiesti konkurēt ar visiem lielajiem uzņēmumiem, arī ārzemju, kuri piedalās šajās izsolēs. Mums būtībā ir jāizcīna sava eksistence,” laikrakstam atklāj V. Kalējs.

Uzņēmums iepērk sīkkoksni, bet vidusposmā – koksnes pārstrādē līdz gatavās produkcijas pārdošanai – vēl ir nepieciešama degviela, elektroenerģija, darbaspēks, nodokļi, citas ražošanai nepieciešamās preces, kā instrumenti un smērvielas. “Tad paliek vien neliels nogrieznītis – algas. Visi taču strādājam savā labā, lai nopelnītu,” saka uzņēmējs.

Karadarbības rezultātā ļoti daudzi ukraiņi ir pametuši savas mājas un devušies bēgļu gaitās, tostarp arī uz Latviju, Alūksnes novadu. Jautāts par to, vai uzņēmējs ir gatavs arī viņiem piedāvāt darba iespējas, atbilde ir apstiprinoša. “Jau pagājušā gadsimta 80. gados man bija veiksmīga sadarbība ar tā saucamajiem gucuļiem, kuri pie mums ieradās peļņas nolūkos. Neko sliktu nevaru teikt – viņi bija ļoti čakli cilvēki. Arī pats vairākkārt pabiju Doneckā, esmu bijis arī Kijivā un Ļvivā, Aizkarpatos, vedot no turienes kokmateriālus, un arī tur satiku strādīgus sadarbības partnerus. Mūsu cilvēkiem nereti trūkst darba kultūras – tie, kuri grasās doties darbā uz ārzemēm, iespējams, nesaprot, ka tur būs strikti jāievēro darba laiks un, lai varētu daudz saņemt, būs arī daudz jāstrādā,” domā uzņēmējs.