Linda Brilte pēc sešiem pavadītiem gadiem Īrijā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Alūksnē, Strautiņos. Viņa ne mirkli nenožēlo ne aizbraukšanu, ne atgriešanos.
“Iecere padzīvot ārzemēs bija sen. Gribējās redzēt pasauli un gūt citu pieredzi. Uzreiz pēc skolas absolvēšanas devos uz Vāciju, kur jau dzīvoja un strādāja draugs. Tomēr iedzīvoties nevarējām un pēc deviņiem Vācijā nodzīvotiem mēnešiem nolēmām pārcelties uz Īriju. Tā kā man bija friziera izglītība, nebija nekādu grūtību atrast darbu. Pirmajā salonā, kurā gāju, tiku arī pieņemta. Tur arī visus gadus nostrādāju. Patiesībā diplomam un izglītībai nebija nekādas nozīmes, daudz svarīgākas bija prasmes. Latvijā mācītie frizieri ir profesionāli un universāli, jo viens meistars dara visu, savukārt Īrijā kāds apgūst matu griešanu, cits – krāsošanu, vēl kāds – vakara frizūru veidošanu,” stāsta Linda. Īrijas klientus viņa atceras ar labiem vārdiem. “Īri ir atklāti, atvērti, laipni un sirsnīgi. Latvieši frizēties dodas vien nepieciešamības spiesti, savukārt īri izbauda brīdi. Bija sievietes, kuras uz salonu nāca atpūsties katru otro dienu,” atceras Linda.
“Ļoti daudz klientu, protams, bija latvieši. Pie manis frizēties nāca arī lietuvieši un poļi, jo varējām sarunāties krieviski. Bija latviešu klienti, ko frizēju pie sevis mājās, tā viņi taupīja naudu un nemaksāja par salona atmosfēru. Cenu ziņā friziera pakalpojumi Īrijā maksā desmit reizes vairāk nekā te. Mazāk par 100 eiro klienti nekad nemaksāja,” teic Linda. Viņa nenožēlo, ka tagad par to pašu darbu saņem mazāku naudu. Par to, ka atgriezīsies krīzes laikā, ģimene nav domājusi. Krīze esot visā pasaulē, arī Īrijā, un daudzi – gan vietējie, gan viesstrādnieki – palikuši bez darba. “Tā priecājos, ka esmu mājās, ka par naudu pat nedomāju. Ļoti veiksmīgi izdevās atrast darbu gan man, gan draugam. Ja kaut ko no sirds ļoti vēlas, viss pats no sevis nokārtojas. Mēs ļoti gribējām atgriezties Latvijā un viss veiksmīgi nokārtojies,” pauž sieviete.
Iekopj māju Strautiņos
Jau aizbraucot ģimene izlēmusi, ka Latvijā atgriezīsies, kad meitiņa būs skolas vecumā. Savukārt laiku, kamēr meita maza, izmantos naudas pelnīšanai. Apzinīgi krājot un dzīvojot taupīgi, ģimene pēc atgriešanās varēja iegādāties māju Alsviķu pagasta Strautiņos. “Mēs bijām noilgojušies pēc savas vietas. Īrijā dzīvojām īrētā mājā, tāpēc īsti nebija piederības sajūtas. Tagad mums ir māja ar pagalmu, kuru veidosim, kā mums tīk,” stāsta Linda. Strautiņos dzīvo ļoti daudz līgavaiņa radu, tāpēc arī izlēmuši dzīvot te. Gribējās, lai meitai ir vecvecāku, māsīcu, brālēnu un visu radu mīlestība. “Tur viņa šos sešus gadus auga vien tikai ar mūsu mīlestību. Mēs viņai bijām atņēmuši ļoti daudz jauka,” teic Linda. Meita Renāte šobrīd apgūst pirmās zinības Strautiņu pirmsskolas izglītības iestādē, bet jau nākamajā mācību gadā sēdīsies skolas solā. Skola Renātei gan nav sveša, jo Īrijā bērni mācības uzsāk četru gadu vecumā. Renāte arī apmeklēja latviešu svētdienas skolu. “Īrijā bērnus mīl vairāk un viņus pieskata cītīgāk. Nav iedomājams, ka bērns viens pats skraida pa pagalmu vai gaida mašīnā, kamēr vecāki ieskrien veikalā. Bērns jāpieskata ik uz soļa. Tajā pašā laikā bērniem ir lielākas izklaides iespējas, piemēram, katrā mazā pilsētā ir kino, baseins, brīnišķīgi rotaļlaukumi,” stāsta Linda. Viņa arī novērojusi, ka Latvijā bērni ir atturīgāki un ierāvušies sevī.
Esot prom, mainās vērtības
Dzīvojot svešumā, Lindai mainījušās dzīves vērtības, un uz daudz ko tagad viņa skatās citām acīm. “Vai bērnu dara laimīgu bagātīgi iekārtota istaba, mantas, daudz izklaides iespēju? Daudz lielāka vērtība ir patiesi draugi, mīļi tuvinieki. Skumu pēc tuviniekiem un skaistās Latvijas dabas, visiem četriem gadalaikiem. Pietrūka arī latviskuma – mūsu svētku, mūsu pārtikas produktu,” atceras jaunā sieviete. Bijušas arī situācijas, kurās varēja just, ka neesi savā dzimtenē, esi lieks un svešinieks. “Nauda tev ir, bet tajā pašā laikā nav, kur to ieguldīt. Latvijā naudu var tērēt, veidojot savu saimniecību, apskatot skaistas vietas, ciemojoties pie radiem. Tur nekad tev nebūs savas mājas – līdz mūža galam dzīvosi īrētā mājā vai maksāsi lielu kredītu. Īrijā nav iespēju latviešiem veidot savu dzīvi. Jā, ir latvieši, kas uzņemas šo risku, bet es to nespēju,” atzīst Linda. Cilvēki viņai nebeidz uzdot jautājumu – kāpēc atgriezusies, kad citi brauc prom. “Nez kāpēc visiem tas liekas dīvaini. Protams, situācija valstī nu nekādi nemudina atgriezties, ir bail. Ir ļoti daudz latviešu, kas ārzemēs ir iedzīvojušies un tā arī nekad neatgriezīsies. Protams, ir skumji, bet viņus var saprast,” atzīst Linda.
Mudina aizbraukušos
atgriezties
Tos, kas vēl tikai domā par aizbraukšanu, Linda rosina lēmumu nesasteigt. “Ir jābūt garā stipram. Vēlme un cerības var būt lielas, bet jau pirmajā mēnesī būs morāli un fiziski grūti. Vieglas dzīves nebūs,” pauž Linda. Viņa arī iesaka braukt uz vietu, kur kāds tuvinieks jau strādā, lai ir vismaz viens cilvēks, ar ko parunāties, dalīties savās sajūtās un bēdās. “Tas, ka saņem četras piecas reizes lielāku algu nekā Latvijā, dzīves piepildījumu nesniedz. Nauda ir, bet iekšēji nejūties tik labi, kā biji cerējis,” atceras Linda. Tādēļ viņa arī nepieļauj iespēju, ka kādreiz atkal varētu doties peļņā uz ārzemēm. “Nezinu, kam būtu jānotiek, lai dotos atkal projām. Ticu, ka tādas situācijas nebūs. Nākotni es saistu tikai un vienīgi ar Latviju,” apņēmīgi teic Linda.
Viņa aicina pasaulē izklīdušos latviešus atgriezties dzimtajā vietā, veidojot savu dzīvi šeit. “Lai dzīve Latvijā būtu labāka, cilvēkiem ir jāmaina attieksme citam pret citu. Jābūt atvērtākiem, biežāk jāsmaida, nevis pa ielu jāiet nokārtu galvu. Jāpriecājas par to, kas mums ir un nav nevienā citā valstī,” uzsver Linda.
