Jauna vēstures lappuse

To pāršķīrām pagājušās ceturtdienas rītā, kad pamodāmies ar ziņu, ka kaimiņos sācies karš. Viens kaimiņš devies pie otra kaimiņa, lai šautu, nogalinātu un atņemtu mājas. Nezinu, kā tas iespējams, bet cenšos pieņemt, ka tā ir jaunā realitāte, kurā dzīvoju, realitāte, kurā – ja skatāmies patiesībai acīs – ukraiņi dzīvo jau kopš 2014. gada, kad notika Krimas okupācija.

Šī sleja tapa kā pēdējā no šim numuram paredzētajiem materiāliem, jo to bija grūti uzrakstīt. Ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, bet tieši otrādi – tāpēc, ka par to runāt ir grūti. Taču klusēt nedrīkst, jo īpaši – tad, kad runāt ir grūti. Visas pēdējās dienas gan es, gan, esmu pārliecināta, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo tādā kā trauksmes spirālē, izjūtot bailes, niknumu, bezspēcību, sašutumu, šoku un neizpratni. Šo situāciju grūti komentēt, interpretēt vai analizēt, ar to jau nodarbojas daudz zinošāki cilvēki par mani un es nevaru pateikt neko jaunu, tikai to, ka tas ir necilvēcīgi un nepieļaujami.

Ņemot vērā manu profesiju, Ukrainas notikumu kontekstā gribu akcentēt tieši informācijas ticamību un dezinformācijas risku. Brīvdienās intereses pēc paskatījos, ko par Krievijas uzbrukumu Ukrainai jeb Putina terminoloģijā runājot – “specoperāciju” – stāsta Krievijas ziņu kanāli – tas liek smieties un raudāt reizē. Šie notikumi vēl un vēlreiz izgaismo to, ka cilvēki Latvijā dzīvo dažādās informācijas telpās. Tiek slēgti Krievijas televīzijas kanāli, bet, ātri aizslēdzot un vietā neko nedodot, situācija neuzlabosies. Tas radīs vakuumu, kas ir laba augsne aizdomīgai informācijai. Tādēļ beidzot būtu jāatrisina ilggadīgā problēma, lai cilvēkiem pierobežā ir labā kvalitātē pieejami sabiedriskie mediji. Šādās situācijās arī drukātie mediji, kas interneta trūkumā var sasniegt jebkuru viensētu, kļūst īpaši svarīgi, un to izdevējdarbība ir jāatbalsta vai vismaz nav jātraucē.

Nav mūsu spēkos mainīt notiekošo, un tas ir sāpīgi, taču kaut ko mēs tomēr varam darīt. Varam kolektīvo trauksmi aizstāt ar sadarbību un labvēlību, vispirms jau ziedojot, lai mūsu naudiņa palīdzētu nelaimē nonākušiem ukraiņiem (par to lasiet 4. lappusē), mēs varam nepirkt Krievijas un Baltkrievijas preces, varam iesaistīties nevalstisko organizāciju aktivitātēs, kas vērstas uz palīdzību Ukrainai, mēs varam izrādīt savu atbalstu simboliski, piedaloties piketos, paužot atbalstu Ukrainai publiskajā telpā vai lasot, skatoties un klausoties ukraiņu literatūru, mākslu un mūziku, mēs varam, ja dzīves apstākļi to ļauj, uzņemt Ukrainas bēgļus, jo tādi būs… Jā, īstenībā mēs varam darīt tik daudz.

P.S. Taču Kijevas metro karstākajā kara naktī piedzima puisītis. Tā ir cerība. Slava Ukrainai!