Kad SIA “Alūksnes lielā aptieka” pirms gandrīz 20 gadiem dibināja savu uzņēmumu, vienojās – viss notiks pēc likuma un būs viena grāmatvedība, lai naktīs var mierīgi gulēt. Šodien uzņēmums saņems Alūksnes novada pašvaldības suminājumu – sudraba medaļu – kā viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem novadā. “Alūksnes lielajā aptiekā” visi strādā ar pārliecību: nodokļi valstij ir jāmaksā un nevajag pašiem sarežģīt sev dzīvi, domājot, kā to varētu apiet.
SIA “Alūksnes lielā aptieka” valdes locekle un tās vadītāja Aija Kopmane atzīst: “Esam mazs uzņēmums, kur darbi netiek dalīti.” Šī ir senākā aptieka Alūksnē, ko atvēra neilgi pēc Pirmā pasaules kara. Tirgotāju ielā esošajā ēkā ceļu uz darbu “Alūksnes lielās aptiekas” darbinieki mēro jau vairāk nekā 40 gadus. Padomju varas gados šī bija vienīgā aptieka Alūksnē un vienlaikus arī Alūksnes rajona centrālā aptieka. Kad aptiekā 1976.gadā sāka strādāt A.Kopmane, tā nodarbināja 44 darbiniekus, šobrīd strādā 18 abās aptiekās: Tirgotāju ielā un “Aptieka 2” poliklīnikas telpās.
– Kā “Alūksnes lielā aptieka” šo gadu laikā ir attīstījusies?
– Agrāk aptiekā bija ļoti daudz roku darba, tādēļ arī strādājošo bija vairāk. Gatavojām simtiem flakonu ar sterilajiem šķīdumiem, desmitiem mikstūru, locījām simtiem pulveru slimnīcai un pārējiem pacientiem. Pašas fasējām medikamentus, gatavojām no koncentrāta ūdeņraža pārskābi, ožamā spirta šķīdumu – tie visi bija bezgala kaitīgi, smagi darbi. Izjūkot Padomju Savienībai, beidzās arī medikamentu apgāde no savienības. Deviņdesmito gadu sākumā bija medikamentu vakuums – paši divreiz nedēļā braucām uz Rīgu meklēt iespējas legāli tos iegādāties. Privatizācijas procesa laikā aptieka atkal piedzīvoja pārmaiņas – viena no mūsu kolēģēm Zaiga Raipale nodibināja savu aptieku, bet mēs no valsts uzņēmuma izveidojām savu SIA. Tiesa, tas notika pakāpeniski un bija grūts process.
– Arī tagad esat vienīgā aptieka novadā, kur paši uz vietas gatavo medikamentus.
– Nedaudz, bet joprojām pastāv zāles, kas jāgatavo pēc ārsta individuāla priekšraksta, bet ne katra aptieka to labprāt uzņemas, jo tas nav rentabli.
– Kā atvilināt jaunos speciālistus strādāt uz Alūksni?
– Tas ir firmas noslēpums (smejas)! Pie mums ilgus gadus jau strādā farmaceite Dzintra Tarvāne un nu arī viņas meita Gerda. Mums par prieku Gerda izvēlējās palikt dzīvot un strādāt Alūksnē. Viņa mūsu aptiekā bija arī praksē – viņu šis darbs interesē un padodas. Arī citi jaunie studenti labprāt izvēlas mūsu aptieku kā prakses vietu, un mēs viņus uzņemam, jo savējie ir jāatbalsta.
– Farmācija pašlaik esot Latvijas biznesa zvaigzne.
– Farmācijas bizness ir ļoti ierobežots – skaļais vārds neatspoguļo skarbo dzīves īstenību. Farmaceita profesija ir viena no reglamentētajām profesijām, kur ir ļoti daudz priekšnoteikumu, it īpaši par izglītību. Medikamenti jāiepērk tikai no licencētām zāļu lieltirgotavām. Lai tos pārdotu, jāievēro Ministru kabineta noteikumi Nr.803. Tie arī reglamentē, kā aptieka drīkst veidot cenu medikamentiem – tas jāveic tikai pēc valsts noteiktiem koeficientiem. Lai neviens nedomā, ka mēs te katrs taisām savu biznesu – nē! Mēs strādājam tikai tā, kā valsts noteikusi. Tāpēc nepiekrītu, ka farmācija ir Latvijas biznesa zvaigzne, jo vismaz aptiekas to nejūt – esam ķēdes pēdējais posms. Pirmais ir ražotājs, otrais – tas, kurš ieved valstī medikamentus, trešais – lieltirgotava un tikai tad aptieka. Pelnītāju ir ļoti daudz, bet beigās cenu par medikamentu klients ierauga aptiekā. Līdz ar to algas sev nopelnām, bet negūstam morālu gandarījumu, jo saņemam slimnieku neapmierinātību ar zāļu cenām. Aptieka izjūt cilvēka sāpi par to, ka viņš ir slims, bet nespēj nopirkt kvalitatīvus medikamentus, tāpēc iespēju robežās piemērojam klientiem atlaides. Tad kāda tur “biznesa zvaigzne”? Mūsu tā saucamais “bizness” ir ar ērkšķiem!
– Latvijā vērojama situācija, ka zāļu vairumtirgotāji pārpērk aptiekas, veidojot monopola tīklu.
– Jā, esam saņēmuši ļoti daudz šādu piedāvājumu, īpaši privatizācijas sākumā, bet visus esam noraidījuši. To dara ne tikai lieltirgotāji, bet arī cilvēki, kam ir ļoti daudz naudas – ne tikai Latvijas pilsoņi. Var tikai pabrīnīties, kādas atlaides un brīnumus sola aptieku ķēdes, bet tajā pašā laikā saviem darbiniekiem maksā mazas algas. Ja kādā aptieku ķēdē darbinieki arī saņem lielas algas, tad strādā garas stundas. Tas ir ļoti nežēlīgi, jo pārdodam taču medikamentus, kur ar lielu uzmanību jāizturas pret katru klientu un recepti.
– Kā jūs raksturotu šābrīža aptiekas nozīmi iedzīvotāju dzīvē?
– Visos laikos bijis tā, ka cilvēkam šķitis vienkāršāk atvērt aptiekas durvis, ātri izstāstīt bēdu un jau tūlīt saņemt zāles. Daudzreiz varam palīdzēt, bet bieži ir jāskaidro, ka tomēr vajadzīgs ārsts. Skumji, bet ne vienmēr izdodas pārliecināt, jo cilvēkiem šķiet, ka paši visu labi zina vai arī pajautās farmaceitam: “Jūs jau labāk zināt!”. Bet tik augstā plauktiņā aptieku tomēr nevajadzētu nolikt, jo tāpēc jau ir ārsti – speciālisti. Jā, aptiekas darba laiks vienmēr būs ilgs un uz to arī aptieku darbs tiek virzīts, jo aktuāls ir termins “farmaceitiskā aprūpe”. Tas nozīmē, ka mēs gatavojam zāles, speciāli tās pasūtām pēc klientu pieprasījuma, konsultējam un palīdzam noskaidrot diagnozi. Tā arī ir patiesā aptiekas misija, nevis tikai pirkt un pārdot. Un cilvēkiem nevajag kautrēties jautāt – tas ir mūsu darbs.
– Farmaceitiem arī pašiem “jāiet laikam līdzi”, jo medicīnā nemitīgi kaut kas attīstās.
– Jā, mēs nepārtraukti apmeklējam lekcijas, seminārus, lasām speciālo literatūru. Arī atziņas par medikamentiem ir mainījušās. Piemēram, par sāpēm vēderā. Bieži nākas strīdēties ar cilvēkiem, kuri sūdzas, ka sāp vēders, bet pie ārsta neiešot. Tā nedrīkst darīt! Nesen apmeklēju profesora Anatolija Danilāna lekciju, kur viņš uzsvēra: ja akūtās sāpes vēderā rada nopietns aizkuņģa dziedzera iekaisums, tad līdz šim par nekaitīgiem pasludinātie probiotiķi jeb labās gremošanas trakta baktērijas ir aizliegts lietot! Tāpēc izzinām, kādam nolūkam klients ko iegādā, un, ja ir aizdomas, ka uz vietas nevaram noskaidrot cēloni, tad labāk nelietot neko un vērsties pie ārsta. Bieži izjūtam arī fascinējošo reklāmas spēku un pircēju pieplūdumu aptiekā, jo cilvēkam visdārgākā ir veselība un visu mūžu slimnieki meklē brīnumzālītes, kad reiz būs veseli! Tāpēc mans ieteikums ir vispirms konsultēties ar farmaceitu, jo ne vienmēr skaisti reklamēts produkts ir piemērots visiem. Kopā ar Latvijas Farmaceitu biedrību pašlaik cīnāmies, lai aizliegtu bezrecepšu medikamentus izplatīt ārpus aptiekām.
– Kas ir būtiskākās problēmas no valsts puses, kas traucē strādāt?
– Mazās pensijas un algas, jo medikamenti ar katru gadu kļūst kvalitatīvāki un objektīvu iemeslu dēļ arī dārgāki. Bet ārstēšanas kurss neaprobežojas ar vienu 10 tablešu plāksnīti. Ir skumji redzēt, ka cilvēks nevar vairāk atļauties.
– Bet par ko ikdienā ir vislielākais prieks?
– Ja atnāk uz aptieku pēc vairākām dienām un pasaka: “Paldies! Jūs man toreiz tik labi palīdzējāt, tās bija īstās zāles!” Klientu novērtējums, ka varējām dot labu padomu, ir augstākais, ko varam dzīvē vēlēties.
– Vai šābrīža Latvijā ir viegli būt uzņēmējam: godīgam nodokļu maksātājam?
– Noteikti nav viegli, bet tāpēc lai kāds neņem ļaunā, ka mums aptiekā nav jaunas mēbeles, ekskluzīvs remonts, jo mēs visu darām pakāpeniski un savu finanšu resursu robežās, neņemot kredītus. Mūsu pašmērķis nav spīdēt uz āru, bet izglītot darbiniekus. Uzskatu, ka uzņēmumu īpašnieku rakstura īpašības nosaka to, vai nodokļi tiek maksāti. Ja mērķis ir par katru cenu kļūt bagātam un nekad naudas nav pietiekami, tad izmanto visus ceļus un neceļus. Naudas vara ir pārņēmusi lielu daļu cilvēku – arī Latvijā. Esam gandarītas, ka maksājam nodokļus savai valstij, un sveicam visus Latvijas dzimšanas dienā!
