Gaujienas pagasta “Rieksti”, kurā dzīvo Lilija un Leonīds Krauzes, ir parasta divstāvu māja ar vairākiem dzīvokļiem. Lai gan jau krēslo, izrādās, ka pie viņu dzīvokļa durvīm klauvēt ir velti. Par laimi, kaimiņiene zina teikt, ka abi rosīgie sirmgalvi jāmeklē laukā. Tur Leonīds meistaro skursteņslauķa birstei ērtāku konstrukciju, bet Lilija veic pēdējos rudens darbus dārzā. “Kad ir pavisam tumšs, saucu Leonīdu mājās. Taču parasti vēl ilgi ir jāgaida,” atzīst Lilija.
Tas nepārsteidz. Lai gan Leonīds nesen svinēja 88. dzimšanas dienu, mēs ar fotogrāfu tikko spējam tikt līdzi, kad viņš steidz rādīt, ko izdomājis un kopā ar sievu paveicis. Arī runā viņš ļoti ātri, turklāt savdabīgā latviešu valodā, kurā liela vieta atvēlēta daudzpunktiem. Izrādās, ka Leonīda tēvs ir austrietis, māte – poliete, bet viņa pasē ierakstīts – krievs. Neparasts ir vīrieša dzīves ceļš, kurā netrūkst traģisku un spilgtu mirkļu, bet to izstāstīt nevar īsi. Tāpēc šoreiz par viņa īpašo izdomu un prasmi paveikt šķietami nepaveicamo.
Dolomīta pagraba brīnums
Par vienu no pasaules brīnumiem tiek atzīta latvieša Edvarda Liedskalniņa no 1920. līdz 1940.gadam vienatnē būvētā Koraļļu pils, kuras celtniecības metode samulsinājusi zinātniekus un inženierus. Tajā izmantotas 1100 tonnas akmeņu, celtniecībā lietojot paštaisītus darbarīkus. Šo brīnumu atceros, kad sirmais vīrs rāda pagrabu, kuru desmit gadu laikā izgrebis, izkalis (nezinu, kā īsti tas iespējams) dolomītā. Arī viņš vispirms izdomā, visu sagatavo un tad izdara darbu, par ko ir jābrīnās. Tagad pats smejas, ka pagrabs esot pielīdzināms Hitlera bunkuram. Vairāk nekā trīs metru dziļumā ir izbetonēta telpa 3×3 metri, kurā ved kāpnes. Ja plauktos nebūtu ievārījumu, marinētu gurķu un citu burku ar Lilijas sagatavotajiem krājumiem ziemai, varētu šķist, ka tā ir bumbu patvertne, tik pamatīgi pagrabs ir izbūvēts. “Mums neviens nepalīdzēja. Betonējām divatā ar sievu. Mēs varam dzīvot vienalga kur, tik un tā vienmēr kaut ko darīsim,” atzīst L.Krauze. Kad ieminos, vai tuvākajā apkārtnē ir vēl kāds cits pagrabs, kas būtu zem zemes, Leonīds atzīst: “Neviens taču nav duraks!”
Visu dara pamatīgi un skaisti
Savukārt garāžu viņi divatā ar sievu pārvilka uz citu vietu, lai, kaimiņiem vedot malku, netiktu bojāts tās jumts. Kā? Leonīds atzīst, ka patiesi ne viens vien brīnījies – garāža sāk kustēties un tiek aizvilkta kā pa sliedēm. Jā, tagad tās vietā redzami tikai iecementētie pamati. Pie saimniecības ēkas sienas redzams trīsis, ko var izmantot lielāku smagumu pacelšanai. Rindā cita pie citas uzceltas vairākas telpas. Tur ir vasaras istaba, kurā var atpūsties, virtuve un pat atsevišķa veļasmāja. Blakus garāžas pamatiem nesen uzcelts jauns šķūnis. Pamatīgs kā viss, ko veikušas Leonīda rokas. Tam ir durvis, kuras var salocīt un atvērt dubultā platumā. Bet kāpēc šķūnim vajadzīgi logi? “Lai būtu skaisti, lai par to prieks tiem, kam šķūnis paliks, kad manis vairs nebūs. Skatījos žurnālā, ka lauku tualete tiek būvēta ar kokgriezumiem. Kāpēc tad šķūnim nevar būt logi?” spriež vīrietis. Tas nav celts uz pamatiem, jo citādi vispirms vajadzētu projektu. Tagad, kad šķūnis jau gatavs, Leonīds to pacels, lai varētu palikt ķieģeļus drošākam pamatam. Nojumē ir ripzāģis, ar kuru tiek apstrādāti dēļi. “Nekur neesmu mācījies celtniecības darbus. Es tāds esmu jau kopš bērnības,” secina L.Krauze. Visi celiņi izklāti ar cementa plātnēm, kuras arī izlējuši dzīvesbiedri divatā.
Prot izmantot motora spēku
Piemājas zemes uzaršanai viņš izgatavojis traktorarklu, kura riteņus dzen motorollera motors. Kāpēc tam nav kabīnes vai vismaz sēdekļa? Tas neesot atļauts pašbūvētai tehnikai. Pēc līdzīga principa kravu pārvadājumiem izgatavota piekabe, kuru velk motors. Tās vadīšanai tāpat kā traktorarklam izmanto rokturus. Ar to ir atvestas 70 tonnas smilšu, melnzeme.“Varu izgatavot kaut lidmašīnu, bet, ja nedrīkst, tad nedrīkst. Jau kopš mazotnes esmu darījis to, ko neviens cits. Bērnībā nebiju redzējis automobili, bet no koka to uzbūvēju. Leonīda bērnība aizritēja Gorkijā (Krievija), kur skolas gados viņš uzbūvēja kuģi. Tam bija rats ar spārniem, ko grieza ar roku. Zēns ar to piebrauca Volgas krastā pie skolas un aicināja arī skolotāju vizināties. L.Krauze apguvis automehāniķa profesiju un beidzis mežsaimniecības institūtu Maskavā. Gaujienā Leonīds strādāja par mehānisko darbnīcu vadītāju. Daudzi par viņu sajūsminājās motokrosos, kur viņš startēja Levana komandā. Bet gokartistiem palīdzēja ķīlēt viņu braucamos.
