Alūksnes novada sieviešu apvienība “Katrīna” 25.novembrī svinēs savu dzimšanas dienu. Vienlaikus apritēs pieci gadi kopš apvienības dibināšanas. Atskatoties uz šajos gados paveikto, “Katrīnas” vadītāja Daiga Sliņķe atzīst, ka tie mērķi, kas savulaik kalpoja par apvienības dibināšanas iemesliem, nav mainījušies joprojām – saliedēt novada sievietes un rosināt kļūt aktīvākām.
Organizācijas darbību var iedalīt divos posmos. Pa vidu tā piedzīvojusi pusotru gadu ilgu klusuma periodu. Tas savā ziņā uzskatāms par pārdomu laiku, jo pašreizējā darbība krasi atšķiras no tās, ko apvienības dalībnieces piekopa pirmajos savas pastāvēšanas gados. “Esam nolaidušās uz zemes,” joko D.Sliņķe. “Sākumā likās, ka mēs strādāsim uz to, lai dāvātu sievietēm ikdienā kaut ko skaistu, bet tagad esam kļuvušas praktiskākas.”
Vislielākās pārmaiņas apvienība piedzīvojusi tieši pēdējā gadā. Pirmkārt, tā reģistrēta, iegūstot oficiālu organizācijas statusu. Otrkārt, dalībnieces debitējušas finansējuma piesaistē, atsākušas sieviešu vasaras nometņu rīkošanu, kā arī guvušas vērtīgu pieredzi, viesojoties pie kolēģēm Lietuvā un Igaunijā. “Pats svarīgākais, protams, ir tas, ka beidzot man apkārt izveidojusies spēcīga komanda, kurā katrs veic savu uzdevumu,” akcentē D.Sliņķe.
Jautāta, kāpēc sievietēm vispār nepieciešama atsevišķa organizācija, D.Sliņķe nosmejas, ka tas viņai jautāts ne reizi vien.
“Parasti šo jautājumu uzdod vīrieši. Mana atbilde ir pavisam vienkārša – tas ir tāpēc, ka mūsu interešu loks atšķiras,” viņa saka. “Nav gluži tā, ka vīrieši neko nesaprastu no sievietēm, bet ir gadījumi, kuros vīriešiem nav vēlmes un arī vajadzības iedziļināties. Nu, kaut vai ar dzemdībām saistītas nianses, pēcdzemdību problēmas vai mūžīgie uztraukumi par savu svaru. Var pārmest, ka mēs par to vispār uztraucamies, bet no tā nevar aizbēgt – dabā tā iekārtots, ka tādas nu reiz mēs esam. Piedevām mēs esam emocionālākas un jūtīgākas. Tas viss ir vērsts uz to, lai sieviete bērniņu varētu iznēsāt, dzemdēt un izaudzināt par veselīgu, spēcīgu un drosmīgu cilvēku. Vīrietim ir pavisam cita misija. Viņam ir jāaizsargā sava ģimene, tāpēc viņi savā būtībā ir citādāki.”
– Ko dod tāda kopā būšana?
– Tā ir brīvības izjūta, ko es gūstu, jo mājas ierobežo. Mēs, sievietes, vispār esam tendētas uz to, ka darbs ģimenes labā ir svēta lieta. Tajā pašā laikā, ja mēs tam veltam sevi visu, tad pamazām pārvēršamies par tādām mājas žurkām. Un tad sākam saprast, ka ne nu pašas sev patīkam tādas, ne arī saviem tuviniekiem esam saistošas. Izejot pasaulē, tu redzi, kā dzīvo citi, un paskaties uz sevi no malas. Tas ļauj pārvarēt bailes, ko par mani teiks, kā es izskatos un tamlīdzīgi, jo sievietei iekšā ir ļoti daudz baiļu. Ne velti mēs pie mājas vairāk turamies. Izejot sabiedrībā, tu ar visu esi spiests tikt kaut kā galā. Un vienā brīdī tu saproti, ka – jā, es to varu. Es varu izdzīvot gan viena, gan ģimenē. Domāju, ka ģimenei tas ir liels ieguvums. Arī vīrietim ir vieglāk, jo vairs negāzies viņam virsū ar savu emocionālo svaru. Tas tiek atstāts ārpus mājas.
– Kāda ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā?
– Haotiskā sabiedrībā arī sievietes loma ir haotiska, taču uzskatu, ka sievietes sūtība nekur nav pazudusi. Pat tās, kas sevi veltī tikai karjerai, nemaz nejūtas tik labi, un kaut kur sirds dziļumos mēs jūtam, ka kaut kā pietrūkst. Daudz kas notiek nepareizi. Mēs, protams, nevaram mainīt kārtību pasaulē, bet mums būtu jājūt, vai tas, kas šobrīd notiek, man der vai neder. Sieviete vislabāk jūtas ģimenē un ar bērniem, bet vīrietis – ja var būt tas mednieks un ģimenes sargs.
To daba ir ielikusi mums iekšā, un mēs nevaram to izdzēst no sevis ārā. Pat tad, ja dažkārt to noliedzam. Varbūt tieši tāpēc bieži rodas šīs te domstarpības, ka sieviete nav tāda, kā vajadzētu, vai vīrietis nav tāds, kādu gribētos. Sāp vīrietim un sāp sievietei, ka dzīve nav tāda, kādai vajadzētu būt, bet tieši sieviete ir tā, kura pirmā ar savu emocionalitāti to sajūt. Ja sieviete ir gudra, viņa mazinās spriedzi, nevis pieļaus, ka tā pieaug.
– Vai šajā gudrībā slēpjas sievietes spēks?
– Es teiktu, ka sievietes spēks slēpjas vājumā. Nu, iedomājies situāciju. Tu gribi, lai vīrietis iznes vakarā atkritumu kasti. Kādā veidā tu vairāk panāksi? Tad, ja tu kliegsi uz viņu vai mīļi palūgsi, atzīstot, ka esi pārāk nogurusi, lai to darītu? Manuprāt, tieši ar to mēs iegūstam, ka atzīstam savu vājumu un izmantojam savā labā. Un tas, kurš apzinās savas vājās puses, labāk pārrauga savus resursus. Vājais zina, kurās vietās ir jūtīgs, bet viņš arī zina savas stiprās puses. Tieši šajā gudrībā arī slēpjas sievietes spēks – prasme pārvaldīt situāciju, nešķiežot spēku tur, kur pēc tā nav vajadzības. Sievietes netērē enerģiju veltīgi.
Protams, ir lietas, kas sievietes spēku mazina. Un tā galvenā, kas mums noteikti nenāk par labu, ir sacensība. Gan savstarpējā, gan ar vīriešiem. Būtībā, ja es dzīvoju saskaņā ar sevi, tad man nav nekādas vajadzības strādāt 16 stundas dienā, lai dzītos pēc naudas, mantas vai vēl kaut kā cita. Es vienkārši izsveru savas prioritātes un saprotu, ka man to nevajag, jo ir kaut kas cits, ar ko esmu bagāta. Ja es sacenšos, tad ir citādi. Sacensības iztukšo cilvēku. It sevišķi, ja runa ir par sievietēm.
– Vai izpratne par sevi ir tas, ko dod tikšanās ar sievietēm?
– Jā, daļēji tā varētu būt, bet katrs saņem tik, cik viņš ir gatavs ņemt pretī. Nu, gluži kā tajā teicienā par glāzi. Ja glāze jau ir pilna, tad viņā neko vairs nevar ieliet. Tāpat ir ar sievietēm. Ja sieviete atnāk uz tikšanos un ir tā pārņemta ar savām rūpēm, ka nemaz nevēlas kaut ko mainīt savā dzīvē, tad mēs ar varu neko neizdarīsim. Šajā ziņā iedomājos, ka dažai labai varbūt ir jānonāk ļoti dziļās nepatikšanās, ļoti dziļā krīzē, lai viņa saprastu, ka kaut kas ir jāmaina.
Šobrīd mēs veidojamies par tādu čīkstētāju sabiedrību. Cik esmu bijusi pie igaunietēm un lietuvietēm, tad neviena tā nesūkstās, kā mēs Latvijā to darām. Lietuvietes ir tendētas uz došanu. Viņas gūst prieku no tā, ka var palīdzēt citiem. Viņas mīl savu valsti un nekaunās to pateikt skaļi. Igaunietes varbūt tik skaļi to nedeklamē, toties ar savu piemēru parāda, ka viņām ir labi dzīvot savā valstī. Tā nav jāslavē, lai citi saprastu, ka viņas jūtas labi, tur dzīvojot. Vienīgi latvietes čīkst.
– Kāds tam ir iemesls?
– Acīmredzot mēs esam pārāk labi dzīvojuši. Mēs nenovērtējam to, kas mums ir. Tāpēc, ka mums ir nepareizās vērtības. Piemēram, man ir bijušas vairākas situācijas skolā, kad esmu dzirdējusi, kā bērni apsmej skolotājas vai savus vienaudžus, kas nav ģērbušies tik labi kā citi. Tas nozīmē, ka mūsu vērtība ir labs apģērbs. Izskats ir mūsu vērtība. Ja tā, tad mēs nekad nebūsim laimīgi, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš būs labāk ģērbies vai uzvilcis dārgāku apģērba gabalu. Tas, protams, ir tikai viens no piemēriem, taču kaut kas ar mūsu vērtībām nav kārtībā. Tur apakšā vajadzētu būt kaut kam pavisam citam.
– Kas ir vajadzīgs tieši alūksnietēm?
– Noteikti tā ir drosme un uzdrīkstēšanās. Man kaut kā liekas, ka mēs esam diezgan lielas mājās sēdētājas. Tādā ziņā gribētos ciešāku sadarbību ar pašvaldību, kas var tām mājās sēdētājām piekļūt klāt. Galu galā mūsu mērķi ir līdzīgi. Novadam vajag, lai cilvēki būtu darbīgāki, lai viņi attīsta savu uzņēmējdarbību, kļūst par pašnodarbinātajiem vai kā citādi – vienkārši, lai viņi kļūst aktīvāki un nebaidītos riskēt. Tā ir tā galvenā atziņa, pie kuras esmu nonākusi šajos gados.
– Ko saskati “Katrīnas” turpmākajā darbībā?
– Pirmkārt, tā ir sadarbība ar pašvaldību un viesošanās pie savām kolēģēm cituviet. Tā tomēr ir ļoti vērtīga pieredze, kas paplašina gan mūsu zināšanu apvārsni, gan dod stimulu darboties aktīvāk. Centīsimies saglabāt arī tradīciju rīkot katru vasaru sieviešu nometni. Tikai pēc šīs vasaras sapratu, cik daudz tāda nometne sievietei dod. Piedevām tā ir laba reklāma ārpus novada dzīvojošajiem. Piemēram, šovasar nometnē piedalījās sievietes no kādām septiņām Latvijas vietām. Vēl gribētos pievērst lielāku uzmanību mūsu rokdarbniecēm. Lielas cerības lieku uz Latvijas Lauku sieviešu apvienību, kas šobrīd sadarbībā ar zviedriem un igauņiem izstrādā projektu par kultūras mantojuma saglabāšanu. Šoreiz tas būs vērsts tieši uz kulināro mantojumu, tāpēc domāju, ka arī mums būtu vērts tur iesaistīties. Līdz galam neīstenots sapnis ir par lekciju rīkošanu. Mums novadā ir daudz gudru sieviešu, kas varētu dalīties savās zināšanās. Īsti vēl nav skaidrs, kā tas varētu izskatīties, bet, ja reiz mums šīs zināšanas ir, tad domāju, ka tās vajadzētu nodot arī citiem.
Patiesībā mums vēl ir ļoti daudz ko darīt, taču idejas, kā to visu realizēt, nenāk viegli. Kad ir izdarīts, tad gan ir viegli lielīties, tāpēc jācer, ka turpmākajos gados paveiktā būs daudz vairāk.
