Aigars Pepernieks, SIA “Unti” īpašnieks
Pie kārotā var tikt ne tikai skolās
Veselības ministrijas izstrādātie noteikumi, aizliedzot skolās piedāvātajās ēdienkartēs iekļaut sardeles, cīsiņus, frī kartupeļus, kečupu, majonēzi un tamlīdzīgus produktus, uz mūsu darbu īpašu ietekmi neatstās. Tas nav mūsu dominējošais piedāvājums, tāpēc lielas problēmas noteikumu apstiprināšanas gadījumā mums nebūs. Tā kā lielajās skolās skolēni paši var izvēlēties, ko ēst pusdienās, tad varu teikt, ka jaunieši dalās divās daļās: apmēram puse izvēlas veselīgāku uzturu un otra puse – ne tik veselīgu. Pieļauju, ka daudz kas ir atkarīgs no skolēnu finanšu iespējām, jo izvēle galvenokārt tiek izdarīta, izvērtējot pusdienām atvēlēto līdzekļu apjomu. Tiesa, daudz lielāka problēma, manuprāt, ir skolu tuvumā esošie veikali. Lielajos starpbrīžos var redzēt, cik garas skolēnu rindas veidojas pēc tām pašām picām un saldumiem, ko skolas kafejnīcā nevar nopirkt. Tas nozīmē, ka visu var aizliegt, bet, kamēr skolēnam pašam nebūs sapratne par nepieciešamību ēst veselīgi, tikmēr viņš atradīs jebkuru iespēju, lai tiktu pie tā, ko vēlas.
Ilze Stradiņa, trīs bērnu māmiņa
Izpratni jāsāk veidot jau ģimenē
Varu tikai priecāties par šādu aizliegumu ieviešanu, jo sardeles un cīsiņi nav tie veselīgākie pārtikas produkti. Tajā pašā laikā vieni paši aizliegumi neko nemainīs. Izpratnes veicināšanai par veselīgu uzturu ir jābūt kompleksam pasākumam – sākot no ģimenes un pašu vecāku piemēram līdz skolas ēdienkartei un sarunām par uztura nozīmi mācību stundās. Ja ģimenē bērns jau no mazām dienām ir pieradināts ēst veselīgi, tad arī skolā viņš turpinās to pašu praksi. Savukārt, ja maltītes ierasts gatavot no pusfabrikātiem un ja vecāki paši atbalsta neveselīgu produktu iegādi, tad diez vai bērns mainīs savu attieksmi pret uzturu tikai tāpēc, ka reizi dienā viņam piedāvā kaut ko veselīgu. To es jūtu pēc saviem bērniem, kas ir vecumā no 4 līdz 13 gadiem. Es neteikšu, ka mēs mājās vienmēr ēdam 100 procenti veselīgi, tomēr tam ir sava nozīme izpratnes veicināšanā. Tādā ziņā varu tikai priecāties, ka arī izglītības iestādes, kurās mācās bērni, šo praksi tikai papildina, veidojot ēdienkarti, kas balstīta uz sabalansētu un veselīgu uzturu.
Ingrīda Sniedze, veselības veicināšanas koordinatore
Daudz kas ir atkarīgs no finansējuma
Cik man ir bijusi iespēja iepazīties ar Alūksnes un Apes novadu izglītības iestāžu ēdienkartēm, tad varu teikt, ka jau šobrīd skolas cenšas ievērot veselīga uztura pamatprincipus. Tiesa, ne vienmēr tas ir vienkārši, jo liela nozīme ir skolēnu ēdināšanai atvēlētajam finansējumam, kā arī saņemto produktu kvalitātei. Organizējot iepirkumu, skolām jāizvēlas lētākais piedāvājums no visiem. Pavārs nevar paņemt, piemēram, piecus kilogramus burkānu no vietējā zemnieka, ja uzvarējis ir kaut kāds SIA no Valmieras vai Cēsīm, kas visus produktus piegādā centralizēti no bāzes. Cik esmu runājusi ar skolu pavāriem, tad ne vienmēr viņi ir apmierināti ar piegādāto produktu kvalitāti, bet izvēles jau nav – jāgatavo maltīte no tādiem produktiem, kādi ir pieejami. Tomēr mūsu skolu pavāriem izdodas pagatavot gana veselīgas un garšīgas maltītes, ko bērni labprāt arī ēd. Iespējams, sava nozīme ir profilaktiskajiem pasākumiem, ko organizējam sadarbībā ar izglītības iestādēm, tā mācot par veselīgu uzturu gan bērnus, gan vecākus.
