Tiesības nesmēķēt no ieņemšanas brīža – tā varētu raksturot fotokonkursu “Smokošie bērni”, ko rīko biedrība “Papardes zieds”. Rūpes par bērna veselību sākas vēl pirms dzemdībām, tāpat arī vēl ilgu laiku bērna veselība ir atkarīga no vecāku paradumiem. Klasika – ja reiz sieviete vairs nelieto alkoholu, visticamāk viņa ir stāvoklī. Taču par smēķēšanu to pašu vēl nevar teikt.
Par labāku dzīvi
“Smokošie bērni” ir fotokonkurss, ko īsteno biedrības iniciatīvas grupa “Pirmā reize” – tā tika izveidota pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, ar mērķi rosināt jauniešus pašiem vērtēt politisko spēku devumu jauniešu dzīves kvalitātes paaugstināšanā.
“Veselība ir viena no prioritātēm. Šāda tēma bija jauniešu pašu iniciatīva, jauniešiem tas ir svarīgi,” apliecina “Papardes zieda” pārstāve Dace Zaldāte. “Smokošie bērni” atgādina, ka auglis mātes ķermenī ir pilnīgi atkarīgs no viņas izvēles smēķēt vai nesmēķēt.
“Smēķējoša grūtniece – tas ir bēdu gals. Ne tik daudz māmiņai pašai, bet tieši bērniņam. Viņam hroniski trūkst skābekļa, piedzimst zilgans, ar nepietiekamu svaru, ir dažādas attīstības problēmas. Paldies Dievam, šobrīd manā praksē nav smēķējošu grūtnieču, bet ir tādas, kas atsāk pīpēt, tiklīdz pārtrauc barot bērnu ar krūti. Ir bijis arī gadījums, kad mammai, kura nepārtrauca ne dzert, ne pīpēt, bērniņš piedzima ar kroplībām, viņa nespēja par viņu rūpēties un atdeva valsts aprūpei,” pastāsta ģimenes ārste Vija Stepanova. Ar gadiem situācija uzlabojoties, viņa spriež. Ne tik daudz tādēļ, ka ārsti vai zinātnieki vairāk un labāk izskaidro, bet jaunie daudz vairāk meklē informāciju internetā, aktīvāk komunicē savā starpā.
“Daudz internetā uzzina arī muļķības, to mēs varam pārrunāt un izvērtēt. Bet daudzas labas lietas topošās māmiņas jau zina. Informācijas aprite ir ļoti intensīva – portālos, draudzeņu starpā,” vērtē ģimenes ārste.
Vajag citus argumentus
Vecmāte Ineta Vītola teic – visām sievietēm, kuras stājas dzemdību nodaļā, ģimenes ārsts vai ginekologs ir teicis par smēķēšanas kaitīgumu. Viņas pašas to nenoliedz. Taču Latvijas statistika apliecina – piektā daļa, gaidot bērniņu un zinot, ka dara viņam pāri, smēķē.
“Strādāju vairāk nekā 20 gadu, bet nav sajūta, ka smēķētāju skaits samazinātos. Gluži otrādi – pieaug gados jaunu smēķējošu grūtnieču skaits,” spriež I. Vītola. Dzemdību nodaļa neesot īstā vieta, kur par to aģitēt, tas vairāk esot ģimenes ārstu un ginekologu darbs. Mediķi varot vien ieteikt – atmest kaut vai līdz ar dzemdību brīdi, lai turpmāk mazulim būtu veselīgāki dzīves apstākļi. Labāk būtu pārtraukt smēķēšanu vismaz pāris mēnešu, pirms plāno grūtniecību. Vēl labāk – nemaz nesākt smēķēt.
“Ja sieviete smēķē, kā likums – tā ir smēķējoša ģimene. Smēķē arī bērna tēvs. Smēķētāji to paši nejūt, bet smird taču – izņemu dzemdību zālē jaundzimušā drēbītes, kas pirmo reizi jāvelk mugurā, un arī tās smird.” Ja ģimene nesmēķē, parasti arī bērni nesāk to darīt.
I. Vītola ar prieku atzīmē, ka smēķēšanu ar laiku atmet arī tie mediķi, kuri darbu nodaļā ir sākuši kā smēķētāji. Viņa pieļauj, ka varbūt ārstu praksēs nepieciešams izvietot plakātus, informāciju, kas par smēķēšanas kaitīgumu grūtniecības laikā vēstītu emocionālāk, uzrunātu personiskāk. Citādi – ar prātu sieviete saprot, ka tas ir kaitīgi, bet turpina tik un tā, jo ir pieradusi, viņai tas patīk. Smēķēšana nereti ir ritualizēta, veido daļu no pāra ikdienas, kas automātiski pāriet ģimenes ikdienā, kad piedzimst bērns. Nereti ģimenes pieaugums nav iemesls izvērtēt, cik veselīgi kopumā ir pieaugušo paradumi. Ja bērns aug vidē, kurā pieaugušie smēķē, tad jau zīdaiņa vecumā viņam biežāk attīstās bronhīti. Ja bērnam ir iedzimta nosliece saslimt ar astmu, smēķējošu vecāku ģimenē šī slimība attīstīsies.
Kā maldinošu I. Vītola vērtē izplatīto mītu, ka smēķēšanu nedrīkst atmest uzreiz, tas esot jādara pamazām. “Ja sieviete, uzzinot par grūtniecību, sāk atmest, bet līdz dzemdībām joprojām smēķē piecas sešas cigaretes dienā – ko tad nozīmē “pamazām”?”
Nedomā par nākotni
“Ja kāds pie mums kaut vai kāpņu telpā smēķētu, noteikti “dabūtu ar slotu” – rājienu vai aizrādījumu. Smēķēšana slimnīcā ir pilnīgi izskausta,” teic I. Vītola. Ja pacients vēlas “uzvilkt dūmu”, viņam jādodas ārā no slimnīcas ēkas – vismaz 10 metrus no ieejas. Ne vienmēr veselības stāvoklis atļauj patstāvīgi pārvietoties, tāpēc šādi apgrūtinājumi kalpo pārdomām, vai tiešām vērts maksāt bargu naudu par cigaretēm, tērēt laiku un citus resursus, lai ilgtermiņā sabojātu savu veselību.
“Vienkārši pretīgi, ja redzi grūtnieci smēķējam. Vai arī, ka bērnu ratiņus stumj un smēķē – skaidrs, ka bērns ir pasīvais smēķētājs mājās. Bērnudārzā smirdēs, skolā smirdēs, turklāt vēlāk viņš varēs gānīt dārgo veselības aprūpes sistēmu, ka viņam, lūk, ir tiesības ārstēties. Nē, viņam bija tiesības palikt veselam. Vispār bezcerība uzmācas, ja redzi – tu viņam tikko esi puskāju nogriezis, otru kāju saglābis, bet viņš sēž pie slimnīcas savos invalīdu ratos un tik un tā smēķē,” sarunā reiz atzinās kāds ķirurgs. Vairākās pasaules valstīs smēķētājiem, piemēram, obligātā veselības apdrošināšanas polise izmaksā dārgāk nekā nesmēķētājiem, taču Latvijā valsts uz visiem skatās vienādi.
Iesākumā asinsvadu bojājumi ir nelieli. Ja viens asinsvads aizsērē, citi izveido apvedceļus. Taču ar laiku kompensēšanas iespējas sarūk, apasiņošana vairs nenotiek efektīvi un var veidoties gangrēna, čūlas.
